16. sērija. PID – valsts valstī

Kamēr deviņdesmito gadu sākumā Latvijas pilsonība vieniem ir parasta lieta, otriem tā kļūst par bezgala kārotu mantiņu, bet trešajiem – par vērtību, kas no necienīgajiem un pat tiesu spriedumiem jāsargā kā princese stikla kalna galā. Taču galu galā tiek atrasts veids, kā pie šīs mantiņas tikt visiem tiem, kam to patiešām ļoti vajag.

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā ir izveidojusies faktiski valsts valstī, un šis unikālais veidojums saucas Pilsonības un imigrācijas departaments vai vienkārši PID. Māra Pļavnieka vadītā struktūra, kam it kā būtu tikai jāveido Latvijas iedzīvotāju reģistrs, faktiski kļūst par pēdējo soģi, kura pārsvarā kaislīgi nacionāli noskaņotie darbinieki – visā nopietnībā tiek runāts, ka M. Pļavnieka vadības laikā LNNK rekomendācijai PID ir bijis likuma spēks, – bez vilcināšanās atsaka pilsonības reģistrāciju visdažādākajos šaubīgajos gadījumos. Turklāt ne jau tikai šaubīgajos vien – oficiālā statistika rāda, ka, piemēram, 1993. gadā PID nav izpildījis 261 tiesas lēmumu, ar ko departamentam uzlikts par pienākumu pārskatīt savus lēmumus.

Visā Ivara Godmaņa valdības darbības laikā neviens nevar saprast, ko tad īsti ar dumpīgo un patvaļīgo PID īsti darīt – to pārraudzīt pamēģina te tieslietu ministrs Viktors Skudra, te valsts ministrs Jānis Dinevičs, kurš vēlāk presei stāsta: «Mani toreiz politiski šantažēja, ja gribēju ko mainīt departamentā. Pļavnieks draudēja ar streikiem, ja es viņu nomainīšu. Toreiz viņiem bija pamatīgs trumpis – iedzīvotāju reģistrs, bez kura nevarēja notikt Saeimas vēlēšanas.» Un šī situācija nebeidzas pat 1993. gada nogalē, kad M. Pļavnieks beidzot tiek atlaists no darba (pāris gadus vēlāk viņš tiek izslēgts no Rīgas domes Nacionālā bloka frakcijas par cilvēka cieņu aizskarošas runas teikšanu un nozūd no politiskās skatuves) un cita starpā kļūst zināms, ka tik valstiski un nesavtīgi noskaņotā PID vadība tomēr pamanījusies par tiem laikiem milzīgām summām par valsts līdzekļiem apdrošināties Austrijas kompānijā Save–Invest.

Jezga ap PID turpinās vēl trīs gadus: 1994. gada janvārī PID Ziemeļu rajona nodaļas telpās pat notiek kaut komiska, bet skaļa saskriešanās – prokuratūras un PID pārstāvji tā sastrīdas, ka prokurors Uldis Lapiņš kā uzskates līdzekli liek lietā nez kāpēc līdzi paķertu pistoles maketu, savukārt PID darbinieki nekavējoties paziņo, ka prokurors viņiem draudējis ar ieroci. 1995. gadā, kad PID vadība jau sen nonākusi daudz mērenākā Inta Zītara rokās, cilvēktiesību valsts ministrs Tupešu Jānis vienalga publiski izsaucas – ak, cik ilgi vēl PID graušot valsts prestižu, savukārt Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs un vēlākais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš ir vēl kategoriskāks – PID darbība esot vienkārši terors. Un šis terors tā īsti beidzas tikai 1996. gadā, kad ir atlaisti faktiski visi departamenta «pēdējie mohikāņi». (Pret šīm atlaišanām skaļi protestē Tēvzemei un Brīvībai, bet toreizējais iekšlietu ministrs Dainis Turlais presei paziņo: «Ja apkopēja iestājas partijā un vairs neslauka grīdu, vai, lai viņu atbrīvotu no darba, man tas jautājums ir jāsaskaņo ar partiju?...» Kā redzams no nedaudz naivā ministra izteikumiem, viņš vēl īsti nenojauš par vēl vienu jaunu Latvijas politikas tradīciju – visu iespējamo valstisko posteņu aizpildīšanu par partiju ielikteņiem.)

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...