17. nodaļa. Tautas frontes otrā programma

Lūzums notiek 1989. gada pavasarī, kad vārds «neatkarība» vairs nav tabu. Tiesa, kā tagad atminas Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, «laikā kad Vācijas apvienošanās bija dienas kārtībā, Gorbačovs bija baigais favorīts, un viss, ko mēs dzirdējām, bija: «Nešūpojiet, zēni, Gorbačova laivu!» Šo frāzi mums atkārtoja visos kabinetos. Gorbačovs bija svarīgs»…

Un vienalga – pirmoreiz kurss uz neatkarības atgūšanu tika pasludināts jau LTF Domes valdes aicinājumā 1989. gada 31. maijā. «LTF Domes valde izvirza apspriešanai visās Latvijas Tautas frontes grupās un nodaļās mūsu tautai vitāli svarīgu jautājumu: par Latvijas Tautas frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. (..) Mūsu neatliekamais uzdevums ir panākt, lai Latvijas PSR Augstākās Padomes 16. jūnija sesija pieņem deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti un labojumus LPSR Konstitūcijā par Latvijas PSR īpašuma tiesībām un PSRS likumu ratifikāciju, lai Latvijas PSR Augstākā Padome nekavējoties pieņemtu likumu par Latvijas ekonomisko patstāvību.»

Kursa maiņu LTF vadība skaidroja ar Maskavas arvien pieaugošo spiedienu uz republikām, nevairoties pat no brutāla spēka lietošanas – te tika atgādināts par nesen notikušo slaktiņu Tbilisi, kur armija izdzenāja demonstrantus. Īsi sakot – tādā savienībā mums nav ko meklēt, tādēļ mēs sākam cīņu par izstāšanos no PSRS.

Taču nemaz tik viegli LTF paziņojums netapa un nevarētu arī teikt, ka tas būtu pieņemts lielā vienprātībā. Ja varam ticēt Ivaram Godmanim, tad paziņojums tapis, pateicoties viņam pašam un toreizējam Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas katedras dekānam Jurim Rozenvaldam, kuri pēc LTF 1. kongresa uzrakstījuši Latvijas attīstības koncepciju. «Un, kad mēs uzrakstījām vārdus «pilnīga valstiska neatkarība», kļuva skaidrs, kas tas vairs nav nekāds pārejas periods. Mēs pamatīgi domājām, vai tas tomēr nav pārāk ass pavērsiens? Tomēr tekstu nemainījām,» vēlāk stāstīja I. Godmanis. Koncepcijas variantu atbalstījis arī LTF valdes priekšsēdētājs Pēteris Laķis un beigās tas izgājis cauri arī valdei, par spīti dažu tās locekļu ieteikumiem vārdu «neatkarība» aizstāt ar «suverenitāti».

Tautas Frontes otrajā programmā, kas tapa 1989. gada septembrī, jau viss bija pateikts maksimāli skaidri – izvirzīts mērķis atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, radot demokrātisku parlamentāru republiku un pieprasīts atzīt par nelikumīgām 1940. gadā okupācijas karaspēka klātbūtnē notikušās vēlēšanas, kuru rezultātā Latvija nonāca PSRS sastāvā. Starp citu, diezgan savdabīga bija Maskavas atbildes reakcija – PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli, ar kuru kara katedras beigušos un rezerves virsnieka pakāpes saņēmušos LTF vadītājus degradēja par ierindniekiem. Diez vai daudz bija tādu, kas par to pārdzīvoja…

LTF attieksme nu bija skaidra, taču ko par nule izsludināto kursu uz pilnīgu neatkarību teica vietējie komunisti un, galu galā, vienkāršā tauta? 1989. gadā notikušās sabiedriskās aptaujas liecina, ka gada vidū (tātad drīz pēc LTF paziņojuma) brīvvalsts ideju atbalstīja 55 procenti latviešu un tikai 9 procenti cittautiešu. Vēl pēc gada aina jau krietni mainījusies – par neatkarību bija 85 procenti latviešu un 26 procenti nelatviešu. Bet 1991. gadā veiktajā aptaujā par Latvijas neatkarību, kurā piedalījās 87 procenti Latvijas iedzīvotāju, 73 procenti nobalsoja par neatkarību.

Komunistu attieksme pret ātru izstāšanos no PSRS bija krietni rezervētāka. Piemēram, par vienu no progresīvākajiem nacionālkomunistiem uzskatītais Anatolijs Gorbunovs vēl 1990. gada sākumā norādīja: «Nevar runāt par saprātīgu attīstības ceļu, ja Latvija nekavējoties izstājas no PSRS.» Domas viņš nebija mainījis arī 1990. gada 4. maija priekšvakarā, vēl arvien iestājoties par lēnu un apdomīgu ceļu uz valstiskumu. Lūk, ko vienu dienu pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas jaunievēlētās Augstākās Padomes pirmajā sēdē teica tās jaunais priekšsēdētājs A. Gorbunovs: «Šodien neviena sabiedriskā organizācija tā neizvirza jautājumu, ka tūlīt jāiziet no Padomju Savienības. Šodien ir jāatjauno valstiskums, un šis atjaunošanas ceļš, kā jums jau teicu, ved no republikas uz valstu savienību.»

Tādēļ liekas visai loģiski, ka Augstākā Padome, kurā nebūt nebija tikai LTF ideju aizstāvji vien, 1989. gada vasarā nāca klajā ar ārkārtīgi diplomātisku dokumentu, kas vēsturē palicis kā Deklarācija par Latvijas suverenitāti. Principā tā ir tā pati deklarācija, ko pieņemt aicināja Tautas fronte, tikai maigāk formulēta. Te pagaidām par neatkarību netiek runāts, toties ir sniegts paskaidrojums, kādēļ tad latviešiem pastāvošā lietu kārtība neliekas sirdij tuva: «Staļinisms un tam sekojošais administratīvi komandējošais totalitārisms noveda pie Latvijas ekonomikas un kultūras pagrimuma, kā arī ekoloģiskās krīzes, deformēja nacionālās attiecības un devalvēja vispārcilvēciskās vērtības.»

Tādēļ parlaments pasludina, ka turpmāk «Latvijas PSR attīstība notiek reālas valstiskas suverenitātes apstākļos šās suverenitātes valstiski tiesiskajā un starptautiski tiesiskajā izpratnē». Republikas tālākais statuss Padomju Savienībā nosakāms ar līgumattiecību palīdzību, bet zeme un tās dzīles turpmāk būs tikai republikas īpašums, par kuru Maskavai nebūs nekādas teikšanas. Šis punkts ir īpaši būtisks, jo var uzskatīt, ka tas bija tajā pat laikā pieņemtā Latvijas PSR ekonomiskās patstāvības projekta pamatā. Turpmāk par Latvijā esošā īpašuma izmantošanu teorētiski (praksē gan daudzi uzņēmumi un teritorijas palika savienības pakļautībā) varēja lemt vietējās iestādes.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...