18. sērija. Polittehnoloģiju dzimšana

Taču mānīgs būtu iespaids, ka uzvaras Tautas frontei nāca viegli un ka priekšvēlēšanu cīņa vispār nebūtu notikusi. Lai arī no mūsdienu viedokļa primitīva, taču notika gan, turklāt konkurentu piežmiegšanai izmantojot gan rungas, gan prjaņika taktiku.
Piemēram, sākoties LPSR Augstākās Padomes vēlēšanu kampaņai, D. Īvānu esot apciemojis toreizējais LKP CK nodaļas vadītājs Sergejs Dolgopolovs un draudzīgi ierosinājis – vai LTF gadījumā nevarētu neizvirzīt savu kandidātu tajā vēlēšanu apgabalā, kurā balotējas jaunieceltais Baltijas kara apgabala komandieris Fjodors Kuzmins. Raugi, ar armiju tomēr vajagot draudzēties un komandieru klātbūtne parlamentā esot akūti nepieciešama, lai viņi labāk izprastu republikas problēmas. Taču, ja F. Kuzminam nākšoties spēkoties ar kādu LTF kandidātu, tad varot sanākt tā, ka padomju armija paliek bez pārstāvības parlamentā, kas nu nemaz ar’ nebūšot labi. Darījums gan neizdevās, un LTF savu kandidātu izvirzīja, tomēr vēlēšanās tik un tā uzvarēja militārists. Ne jau tāpēc, ka vēlētājiem viņš būtu dikti mīļš – vienkārši ģenerālis kandidēja Bolderājā, kur lielu daļa elektorāta veidoja kā reiz militārpersonas.

Šis gan bija viens no netipiskākajiem priekšvēlēšanu cīņas gadījumiem, jo parasti viss notika krietni vienkāršāk. Protams, tik skaisti jau nu nebija, ka priekšvēlēšanu kampaņu varētu novadīt pilnīgi bez tēriņiem, taču kopumā… «Kā notika vēlēšanu kampaņa? Da nekā nenotika! Neviens nekādu naudu netērēja, jo tolaik vispār naudu neviens naudu ne par ko neņēma. Nekādu īpašu publikāciju presē arī nebija. Vienkārši es braukāju pa Jūrmalu un stāstīju, ko mēs gribam izdarīt,» – tā 1989. gada modeļa kampaņu aprakstīja bijušais Augstākās Padomes deputāts Vladlens Dozorcevs.

Protams, izpratne par vēlēšanu tehnoloģijām un ieteicamo uzvedības modeli bija, no mūsdienu viedokļa raugoties, komiska. Tā LPSR Valsts plāna komitejas vadītājs Miervaldis Ramāns, kuram vēlēšanās nācās spēkoties ar LTF izvirzīto Andreju Panteļējevu, uz priekšvēlēšanu sapulcēm parasti ieradās ar savu melno volgu, kas uzkrītoši demonstrēja viņa piederību padomju nomenklatūrai. «Un neviens padomnieks viņam elementāri nepateica, ka tā nevajag darīt! Jo pensionāri skatījās viņam nopakaļ un teica: «Nē, mēs labāk par Panteļējevu balsosim! Citādi šitais sēž savā volgā un braukā…» grāmatā Cena ņezavisimosti atmiņās vēlāk dalījās A. Panteļējevs.

Vēl oriģinālāk nekā M. Ramāns izrīkojās Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Jānis Vagris, kurš, kā apgalvo J. Āboltiņš, bija māksliniekam Gunāram Kirkem pasūtījis īpašu priekšvēlēšanu plakātu – standarta plakāti, lūk, neesot gana gaumīgi. Taču mākslinieks partijas bosu pasūtījis trīs mājas tālāk, paskaidrojot, ka esot iecelts par J. Āboltiņa uzticības personu, un nebūtu korekti, ja viņš tagad pildītu arī politiskā konkurenta vēlmes. Starp citu, atšķirībā no lielākās daļas kandidātu, J. Vagris diez ko neesot mīlējis tikties ar vēlētājiem, un reizēm neesot atbraucis arī uz iepriekš izsludinātajiem pasākumiem. Tā vietā, kā savos memuāros apgalvo viena no LTF vadītājām Sandra Kalniete, kompartijas centrālkomiteja esot mēģinājusi ar Tautas fronti vienoties par to, lai tautfrontieši nekonkurētu ar kompartijas līderi. «Fronte palika neitrāla un atstāja visu pašplūsmā,» – tā LTF reakciju apraksta S. Kalniete, piezīmējot, ka droši vien tieši šīs bezdarbības dēļ J. Vagris ar nelielu balsu pārsvaru tomēr uzvarēja.

Pilnīgs pretstats kompartijas šefam bija J. Vagra tiešais konkurents Juris Dobelis, kurš pa to laiku paspēja apmeklēt apmēram 100 sapulces. Starp citu, iespējams, ka tieši J. Dobelis bija viens no pirmajiem, kurš izdomāja uz priekšvēlēšanu sapulcēm vadāt līdzi savus atbalstītājus, kuru uzdevums bija uzdot konkurentiem nepatīkamus jautājumus. Līdzīgu taktiku gan piekopa arī LTF «spice». «Tika izdomātas daudzas mazas vēlēšanu cīņas viltības. Piemēram, izstrādāti jautājumi, kurus vēlēšanu sapulcēs uzdeva vēlētāji mūsu pretiniekiem un tādējādi atklāja viņu vājās vietas, vai, gluži otrādi, jautājumi tika piespēlēti frontes atbalstītajiem kandidātiem, lai atbildes ļautu tiem parādīt sevi no labākās puses,» raksta S. Kalniete.

Starp citu, tieši vēlēšanu kampaņas laikā frontes rindās sevi redzami pieteica vēlākais premjerministrs Ivars Godmanis – viņa uzdevums bija sagatavot deputāta kandidātus priekšvēlēšanu sapulcēm un visiem iespējamajiem jautājumiem, ko varētu uzdot labvēļi un nelabvēļi. Piedevām vēl viņš rūpējās arī par Mavrika Vulfsona, kuram bija jākonkurē ar interfrontes līderi Anatoliju Belaičuku, kampaņu. «Es ar savu komandu Vulfsonam organizēju veselu vēlēšanu pasākumu Vērmanes dārzā. Ak, ārprāts! Stīgu orķestris! Pa ielām un parku skraidīja puikas krekliņos ar uzrakstu «Balsojiet par Vulfsonu!» Plakātus līmējām, tur dziedāja,» – tā dažus gadus vēlāk I. Godmanis atcerējās šo kampaņu. (Starp citu, šis pasākums I. Godmanim izraisa tik sentimentālas atmiņas, ka pēc padsmit gadiem pēdējo agonējošā Latvijas ceļa pasākumu I. Godmanis atkal sarīko Vērmanes dārzā – kā labi saprotams, bez kādreizējiem panākumiem.)

Šo to no «baltā» un «melnā» PR metodēm, kaut gan tādu vārdu tolaik neviens vēl nemaz nezināja, mēģināja izmantot arī J. Āboltiņš. Viņš, gatavojoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām, esot norakstījis un uzstāšanās laikā izmantojis dažas frāzes no ASV prezidenta Ronalda Reigana priekšvēlēšanu runām: «Banālas, bet tomēr pareizas un iedarbīgas.»
PSRS Augstākās Padomes vēlēšanu laikā LTF aktīvisti bija ievingrinājuši roku, tādēļ Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšvēlēšanu kampaņa jau bija krietni organizētāka. Vēlēšanu štāba dalībnieki čakli apbraukāja visu Latviju, piegādājot aģitācijas materiālus un rīkojot priekšvēlēšanu sapulces. Rezultātā pilsētās uz katra stūra parādījās priekšvēlēšanu plakāti, vēlētāju pastkastītēs tika bāzti bukleti ar kandidātu biogrāfijām un programmām, avīzēs parādījās raksti par viņiem, bet radio translēja LTF reklāmu ar aicinājumu «Šodien vēlēšanas. Neaizgulies! Izvēlies!», savukārt televīzijā katrs kandidāts bija uzstājies ar divu minūšu uzrunu.
Kampaņas nagla bija kinooperatora, vēlāk 1991. gada janvāra notikumu laikā nošautā Andra Slapiņa veidotais ļoti emocionālais 50 sekunžu reklāmas klips ar Mārtiņa Brauna mūziku, ko desmit vakarus rādīja labākajā ētera laikā plus vēl Rīgas kinoteātros pirms seansiem. Klips bija iznācis tik emocionāls (par padomju okupāciju un deportācijām, kam pretstatīti Dziesmu svētki un tautas manifestācijas), ka kompartijas centrālkomiteja pat mēģināja to nesekmīgi noņemt no ētera, taču ar televīziju noslēgtais līgums paredzēja tādā gadījumā frontei izmaksāt tādu kompensāciju, pēc kuras televīziju vajadzētu teju vai pasludināt par bankrotējušu. «Šodien mani kaitinātu tāda uzbāzība, bet toreiz tas bija kas jauns un nepieredzēts, turklāt cilvēkiem vēl nebija apnikušas vēlēšanas un viņi ar interesi lasīja, ko tad tā Kalniete vai Škapars mums te sola,» – lūk, vēl viens S. Kalnietes tā laika vēlēšanu kampaņas raksturojums.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...