Vispopulārākais aizgājušajos laikos radītais mīts par masturbācijas tēmu — pārāk bieža masturbācija var radīt nopietnas veselības problēmas, sākot no pirkstu nokrišanas un kaulu sāpēm un beidzot ar absolūtu neauglību.
Fakti apgāž mītus. Atkal par masturbāciju
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un, ja vēl piedodams, ka masturbējošām darbībām nododas nejēgas bērni un dzimumhormonu plosīti pusaudži, tad pavisam nedrīkst pieļaut, ka masturbē veselīgi nobriedis organisms. Taču jau pagājušā gadsimta progresīvie mediķi, psihologi un seksologi centās ar faktiem pierādīt pretējo, t. i., skaidrot patiesību par masturbācijas normālo un patieso nozīmi. Un fakti ir šādi:
1.
Masturbējošas darbības nav ierobežotas ar kādu konkrētu vecuma posmu. Masturbē ne tikai bērni un pusaudži, bet arī pieauguši cilvēki — kā vīrieši, tā sievietes, un visbiežākais masturbāciju skaits mēdz būt vecumā no 24 līdz 50 gadiem. Partnerattiecībās vai laulībā esošiem indivīdiem masturbēt gan iznāk retāk nekā atsevišķi dzīvojošajiem.
Cik biežas mēdz būt masturbējošās nodarbes? Ļoti individuāli — sākot no dažām reizēm gadā līdz vienai vai vairāk reizēm dienā. Turklāt nekādi nevar apgalvot, ka biežāk masturbē kaut kādā veidā slimie, emocionāli panīkušie vai psihiski novirzītie.
2.
Pārmērīgi biežas masturbēšanas nemēdz būt! Bet vēl pavisam nesen seksuāli izglītojošā literatūra jaunatnei skaidroja, ka vispār jau masturbācija tiešām nav nekas kaitīgs, ja vien masturbējošās nodarbes tiek skaitliski ierobežotas. Dažos izdevumos pat varēja lasīt ieteicamo normu — vienu reizi nedēļā!
Faktiski, kā apliecina medicīniskie pētījumi, no tā, cik bieži cilvēks masturbē, absolūti nekādi nav atkarīgi viņa fiziskās veselības rādītāji.
Turklāt pati māmuļa daba ir ierīkojusi masturbēšanas pārmērīguma ierobežojumus. Kādus?
Pavisam vienkārši — eksistē pārsātināšanās likums. Cilvēkam vairs nevajag to, ko viņš ir dabūjis. Interese par masturbāciju zūd, kad organisms ir saņēmis pietiekami daudz apmierinājuma. Bet to, cik daudz apmierinājuma mums katram noteiktā laikā un vietā vajag, nosaka kā mūsu absolūtā individualitāte, tā apstākļi, kādos eksistējam un kādus paši sev radām. Kas vienam ir par daudz, tas otram var būt par maz vai tieši laikā.