Par nevainības zaudēšanu katrai ir savs stāstiņš, bet lielai daļai derētu apzīmējums «banālā klasika».
Nevainības zaudēšana — gandrīz kā eksāmens
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Atceros savus pusaudzes gadus... Protams, kā jau padomju laika jaunieti, pusaudžu un bērna gados mani vienmēr nomocījis jautājums, kas ir sekss, kas ir mīlestība. Kas ir tās dīvainās sajūtas, kas pārņem prātu un ķermeni, kad raugos uz saviem mīlas objektiem? Tik daudz potēts un pārpotēts, kas ir labi, kāda ir godīga sieviete, cik cēli vajag mīlēt, cik laba ir Laimdota... Un pārējais sviests par «dimanta oliņu». Man apkārt planēja vesela orda šādi sazombētu skuķīšu. Protams, mīlas romānos aprakstītas dažādās ļubovnajas scenas radīja diezgan izkropļotu sapratni, kas tas sekss caur mīlu ir.
Teikšu godīgi — man uzreiz tapa skaidrs, ka nevainības zaudēšana ir sasodīti sarežģīts un nopietns solis. Piegāju šim jautājumam kā gala eksāmenam, kas vainagotu manus mīlas meklējumus.
Romantisku sapņu spārnota, biju nolēmusi, ka taupīšos savam vienīgajam, savam īstajam un TO darīšu tikai kāzu naktī. Vidusskolas pēdējās klasēs lielākā daļa draudzeņu jau bija nevainību zaudējušas, daudzām bija jau otrais, trešais draugs. Bieži notika ballītes, bieži vien tās pavadīja alkohols... Arī es gāju uz tusiņiem, taču tālāk par skūpstīšanos ar klasesbiedriem nebiju tikusi.
Reiz mana draudzene rīkoja ballīti dārza mājiņā, vecāku, protams, tur nebija. Pie viņas viesojās arī pāris gadu vecākais brālēns ar draugiem. Viens no viņiem man pievērsa uzmanību. Puisis simpātisks, padejojām, parunājām, vienam kokteilītim sekoja otrs, un pavisam nemanot bijām itin iesiluši. Mans kavalieris bija ļoti uzstājīgs un manus «nē» izlikās nedzirdam. Nebija ne romantikas, ne mīlestības, ne izslavētās baudas — man bija sāpīgi un nepatīkami.
Ar šodienas prātu saprotu, ka ne jau tas gabaliņš ādas ko maina attiecībās — ja ir savstarpēja saprašanās, cieņa un mīlestība, nav būtiskākais, ka cilvēks ir vai nav balta lapa seksuālās pieredzes ziņā. Toreiz puisis no ballītes neticēja, ka viņš man bija pirmais vīrietis. Kaut pēc tusiņa viņš zvanīja un vēlējās satikties, es biju pārāk satriekta, lai spētu ar viņu kontaktēties. Tagad esmu satikusi vīrieti, ar kuru jūtos laimīga un spēju uz notikušo paskatīties bez rūgtuma,» stāsta Ilze. Viņa gatavojas kāzām un pačukst, ka ir arī kāzu dāvana — jau rudenī gaidāms mazulis.
Astras pieredze ir diametrāli pretēja: «Pirmā pieredze man bija 15 gados ar tādu pašu pirmziemnieku kā es. Loģiski, ka nekas nesanāca, jo čalim no uztraukuma nekas nedarbojās. Ne par kādu izrunāšanos, protams, nebija ne runas. Rezultātā es ieņēmu galvā, ka vaina ir manī un visu mūžu nodzīvošu, tā arī nevainību nezaudējusi. Niekojos visādos citādos veidos, izvairoties no paša galvenā fakta — parasti nosvīdu vai izgudroju kaut kādu aizbildinājumu.
12. klasē (18 gados tātad) uzradās puisis, kas jau pāris nevainīgas meitenes bija ievirzījis, tā sakot, īstajās sliedēs. Lauza, lauza, līdz padevos — no sērijas, zaudēt jau man nav ko, nekas tāpat nesanāks. Mana pirmā reize bija apmēram tāda — tu padarbojies, es avīzi palasīšu.
Pēcāk sekoja atvieglojuma sajūta, ka viss ar mani ir kārtībā! Neko nenožēloju. Ja nu vienīgi to, ka savas stulbās iedomas dēļ palaidu garām potenciāli labas iespējas pirms tam. Nedomāju, ka tik ļoti vajag taupīties kādam vienīgajam vīrietim. Vai kāda iedomājas, cik daudz lielisku baudas mirkļu, nedzēšamu iespaidu, sajūtu tādējādi tiek palaists garām?»