Kad pieķer sevi melos

Lindai vajadzēja atzīt skaudro patiesību, ka dzīvojusi ilūzijās un melojusi sev.

PIEŅĒMUMS: Sapratu, ka meloju sev ilgi pirms attiecību izjukšanas…

No sākuma, protams, viss bija ļoti skaisti. Bija mīlestība, sīkie sadzīviskie strīdi likās norma. Iespējams, cilvēks nevarēja pieņemt, ka man ir savs viedoklis, un es mēdzu strīdēties pretī, nevis ierauties stūrītī, kaut gan man strīdēties ļoti nepatīk.

Īstenībā visā kopdzīves laikā tika ļoti iedragāta mana pašapziņa. Sevi vērtēju ļoti zemu, un pagāja kāds gads pēc attiecību izbeigšanās, kad es atkal atvēros.

Tagad, izanalizējot faktus un atmiņas, sapratu, ka īstenībā sāku sevi mānīt jau ilgi pirms attiecību pārtraukšanas. Ja nemaldos, man šķiet, vismaz gadus trīs. Man ik pa brīdim uzmācās sajūta, kas signalizēja — viss, pietiek, vairs nevaru melot ne sev, ne viņam. Vēl drusku, un es nojūgšos… To nemīļumu, ko sajutu apmēram gadu pēc mūsu iepazīšanās, uzskatīju par krīzi attiecībās, kas mēdz pienākt kopdzīves pirmajā gadā. Tāpēc visu laiku sevi mierināju ar domu — tā jābūt, pāries!

Tomēr strīdi nerimās, un līdz ar to vēl vairāk nācās saņemties, jo labajos kopdzīves laikos bija sasapņota tuvāka un tālāka nākotne. Es jutos atbildīga par to, ko esam kopīgi domājuši un veidojuši. Mānīju sevi ar domu, ka laiks ies, un mēs pierīvēsimies viens otram, bet atziņu, ko zināju jau pietiekami sen — ka cilvēki jau nemainās — nogrūdu dziļi sevī. Cilvēku var iepazīt, tikai esot ar viņu kopā ikdienas priekos un bēdās. Ja ikdiena pārvēršas par cīniņu — kurš kuru —, tas ir beigu sākums.

PIEŅĒMUMS: Visgrūtāk atzīties sev pašai, ka es viņu vairs nemīlu.

Kāpēc es sev meloju attiecībās? Ja runājam par tagadni, esmu izmācījusies tik tālu, ka cenšos no sevis mānīšanas izvairīties. Manu pašreizējo attiecību modelis nav standarta, bet katrā ziņā es vismaz katru dienu nesarkstu par to, ka esmu atkal sev melojusi. Piekrītu, ka atzīties sev pašai melos ir grūtāk nekā atzīties citam, ka esi viņam melojis.

Arī tagad, kad jāatklājas par to, kā es sevi mānīju, gribas kaut ko noslēpt. Tikai — es to noslēpšu no sevis vai pārējiem? Bieži bija tādi mirkļi, kad sēdēju vai gulēju un manī norisinājās diskusijas starp prātu un sirdi, vai es daru pareizi, dzīvojot kopā ar cilvēku un domājot par kopīgu nākotni, bet tai pašā laikā skaidri zinot, ka nekādu kopīgu nākotni nevēlos un ka vienā jaukā dienā tas viss beigsies.

Tomēr dienas gāja, laiks skrēja, notikumi nomainīja viens otru. Labie notikumi atvairīja domas par attiecību izbeigšanu, bet nepatīkamie lika sarosīties uz punkta pielikšanu. Tā pagāja vēl viens gads. Paliku stāvoklī. Vēl joprojām uzskatu un uzskatīšu, ka šis cilvēks manā dzīvē ienāca tāpēc, lai es tiktu pie sava bērniņa. Mans tā brīža stāvoklis gan tiešā, gan pārnestā nozīmē pacēla spārnos un saliedēja mūsu attiecības. Salīmēja, bet diemžēl ar ne visai stipru līmi. Protams, bija brīži, kad kārtējo reizi pati sev taisnojos, ka tā ir pareizi, ka viss būs okei, bet tikai tagad varu droši apgalvot — tā bija liekuļošana.

PIEŅĒMUMS: Acis atver cita mīlas dēka.

Es tā neteiktu. Dēkas bija, bet ne mīlas. Mīļumu gribējās no cilvēka, ar kuru ikdienā biju kopā. Ikdiena bija mani tā pārvērtusi, ka es sēdēju sakostiem zobiem un neizrādīju to, ka gribu, lai mani samīļo. Ar šāda veida sevis mānīšanu es vēl joprojām nodaru ļaunu pati sev. Mūsu attiecībām beidzoties, man nebija tuvu attiecību turpmāko pusgadu, jo uzskatīju, ka vienkāršāk ir padzīvot vienai un saprast, ko es galu galā gribu, nevis mesties iekšā citās attiecībās, kurām man tajā laikā nepietika ne spēka, ne gribēšanas, ne varēšanas.

Beidzot sapratu, ka man bija vajadzīgs grūdiens no ārpuses, jo pati nevarēju saņemties un aiziet. Arī apstākļi izkārtojās tā, ka man bija, kur palikt, kad pametu kopīgo dzīvesvietu, un arī visādi sīkumi, kuru dēļ iepriekš nevarēju saņemties, sakārtojās pa plauktiņiem.

PIEŅĒMUMS: Bieži vien sievietes baidās izbeigt attiecības ar nemīlamu partneri, jo nevēlas saņemt apkārtējo nosodījumu.

Ja godīgi, neesmu dzirdējusi nevienu nosodošu repliku (vismaz tādu neatceros). Mana ģimene, draugi, paziņas zināja, ka īpaši saticīgi nedzīvojam, tāpēc uzskatīja, ka pati esmu liela un gudra un atbildīga par savu rīcību. Attālākie līdzcilvēki nezināja, kāds mājā mikroklimats, visi vairāk vai mazāk redzēja mani priecīgu un bezrūpīgu, bet tie, ar kuriem kontakts bija biežāks, zināja, ap ko lieta grozās. Pie sevis bieži vien atkārtoju — gan jau viss būs labi, viss nokārtosies. Nokārtojās, protams — izšķīrāmies, bet cik ilgam laikam bija jāpaiet un cik daudz vienam par otru sliktu bija jāsarunā!

APGALVOJUMS: Labāk rūgta patiesība nekā saldi meli

Visgrūtāk man bija pateikt tam cilvēkam: «Es tevi vairs nemīlu,» kad dzīvojām jau atsevišķi, bet viņš vēl centās glābt situāciju. Šajā gadījumā, kad zināju, ka vairs nevēlos kopīgu līdzāspastāvēšanu un nākotni, tas bija pareizākais solis. Es vairs sevi nemānīju.