Kā jau solījām, šajā atvasarā sākam sirsnīgu rakstu sēriju “Četrkājaino draugu sargeņģeļi”, kurā uzzināsim par cilvēkiem, kuri nav žēlojuši nedz savu laiku, nedz pacietību mūsu mīluļu glābšanai un sargāšanai! Nākamā mūsu stāsta varone – Gunta Meija-Malvesa.
Guntu akcijai pieteica kāds paziņa, kuram šķita svarīgi, lai sabiedrība uzzina par jauno sievieti, kas nespēja paiet garām kaķim, kurš atstāts likteņa pabērna lomā: “Viņa vienmēr steidzas palīgā! Nav neviena gadījuma, kad Gunta nemēģinātu palīdzēt nelaimē nonākušam kaķītim. Un tas viss par pašas līdzekļiem, nelūdzot palīdzību, bet tiekot pašai galā, savus ienākumus dalot ar tiem, kam tas visvairāk tobrīd nepieciešams!”
Tu un dzīvnieks – kas ir šī jūtu ķīmija?
Mana interese par bezpajumtes dzīvniekiem laikam jau ir iedzimta, tikai nezinu, no kā, jo vecāki vienmēr ir pat pretojušies maniem centieniem palīdzēt ielas dzīvniekiem. Neskatoties uz to, manī tas neko nav mainījis, tikai padarījis manu vēlmi palīdzēt vēl spēcīgāku.
Ir tāda sajūta, it kā spēju iejusties viņu ādā - kā ir būt mazam, bezpalīdzīgam lielā pasaulē...
Kas ir tas, kas liek apstāties pie mīluļa palīgā sauciena?
Es gūstu milzīgu gandarījumu, laimes sajūtu... Katru reizi, kad kāds dzīvnieks tiek iekārtots mājās, tiek izārstēts, kad redzu, kā no maza, slimību apsēsta kamoliņa ir izaudzis spēcīgs, skaists kaķis ar apburošu raksturu, manī atdzimst ticība labajam... Šī sajūta ir lielākā balva un vērtība! Man īsti nav skaidrojuma, kāpēc es to daru, drīzāk ir sajūta, ka nevaru to nedarīt.
Tas noteikti nav viegls darbs...
Jā, grūtumu šajā darbā ir ļoti, ļoti daudz. Dzīvnieks tiek paņemts, un tajā brīdī tā jau ir mana atbildība. Es viņu mīlu un rūpējos kā par savu bērnu, līdz ar to arī pārdzīvoju, kad viņš slimo, kad viņam ir slikti, kad nespēju palīdzēt, kad jānes pie vetārsta un jāveic sāpīgas procedūras.
Vai esi saskārusies ar cilvēku nosodošu attieksmi?
Grūti ir nereti saskarties ar cilvēkiem, kuri izturas tā, it kā mana vēlme palīdzēt ir kas muļķīgs... Man ļoti sāp nesapratne. Jo īpaši tuvu cilvēku nesapratne. Es jau nevēlos uzslavas; kā jau rakstīju, mana balva ir šie dzīvnieki, kad tie ir veseli un atraduši labas mājas.
Vai pašai ir savi mīluļi? Kādi un cik?
Man ir divi kaķi. Viens jau ir cienījama vecuma un dzīvo pie maniem vecākiem. Viņam ir 12 gadi, sauc Princis. Otrs runcis dzīvo ar mani, ir gadu vecs, viņu sauc Peksis.
Izstāsti kādu gadījumu, kas atmiņā palicis visspilgtāk?
Ko tu vēlies darīt nākotnē, kādi ir tavi sapņi?
Sapnis laikam būtu, lai man būtu vairāk līdzekļu un laika pievērsties šai nodarbei un lai mani tuvie cilvēki mani atbastītu vairāk...
Ko vajadzētu valstī mainīt, lai dzīvnieki ciestu mazāk?
Ļoti svarīgi, lai valsts atbalstītu programmas, kurās ielas kaķi tiek sterilizēti, jo, tikai turpinot šo darbu, situācija uzlabosies. Tikai ar brīvprātīgajiem situāciju mainīt ir ļoti grūti.
Ja man būtu kas jāsaka cilvēkiem, kas nodara dzīvniekam pāri, es pat nezinātu, ko teikt, jo man ir grūti šādus cilvēkus izprast. Vienīgais, ko varu pateikt, - ne visi mēs vienmēr esam veiksminieki, arī mums ir savi grūtie brīži dzīvē... Par to vajag aizdomāties, kad pašam var nākties lūgt palīdzību....
Dzīvnieks ir milzīga atbildība, viņš nekad neizaugs un nekļūs patstāvīgs, viņš būs kā bērns visu mūžu. Labāk 100x padomāt un, ja nav absolūtas pārliecības, ka dzīvnieks būs kā ģimenes loceklis, tad varbūt labāk to neņemt.
Atziņa, šo darbu darot...
Galvenā atziņa - lai cik smagi un grūti būtu, nevajag padoties, bet turpināt ticēt labajam!
ĻOTI TURPINĀM GAIDĪT ARĪ JŪSU STĀSTUS UN PIETEIKUMUS RAKSTU SĒRIJAI "ČETRKĀJAINO DRAUGU SARGEŅĢELIS"!
TVNET pēc iepazīšanās ar visiem stāstiem publicēs atbilstošākos dzīvesstāstus, kas atklās cilvēku - četrkājaino draugu sargeņģeli!
Pieteikumus sūtīt uz e-pastu gerda@grafton.lv ar norādi “Četrkājaino draugu sargeņģelis!”.
Lūgums pievienot foto, pēc kura varēsim spriest par stāsta patiesumu.
