/nginx/o/2018/07/15/9532910t1h9afd.jpg)
Draudzenes Andra un Zane kā allažiņ pēc sporta nodarbības malko sulu un apspriež dzīvi. Un dzīves realitāte, kā jau daudzām sievietēm, kam liela dienas daļa paiet pie datora, ir tāda, ka bez virtuālām attiecībām neiztikt. Tāds laiks.
Starp reālo un virtuālo mīlestību
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Romantiskais laikmets, kad lielāko daļu attiecībās aizņēma vēstuļu gaidīšana un ilgošanās, tagad ir transformējies bezievadu neiesmaržotās e-pasta vēstulēs. Tām ir savs labums — ātri pienāk, ātri aiziet, nav rokraksts jāburto un pasta baloži jānodarbina. Tomēr emocionālā ikdienas deva tiek saņemta. Un nodota atpakaļ.
Andras viedoklis:
«Kāpēc gan neielaisties neko nepaģērošā virtuālajā romānā? Vajadzīgs tikai nedaudz laika un iedvesmas, un simpātijas pret to, kuram raksti! Nav nekur jāskrien, jāmelo, jāgrēko...»
Tomēr Zane ir piesardzīgāka:
«Ja abi viens otram iepatīkas, sievietei noteikti būs grūtāk izturēt virtuālas attiecības.»
«Kāpēc tu spried tik viennozīmīgi? Ir taču n-tās situācijas un pat zinātniski pētījumi —sieviete labprāt dzīvo savos sapņos, bet tieši vīrietim vajag reālas sarunas un reālu augumu pretī, pie kā vismaz acis pamielot, ja ne apčamdīt. Viņi ir tie, kas mīl ar acīm. Savukārt sievietēm ar datora starpniecību var lieliski ausis piedziedāt. Ja tikai īstais solists gadās!»
Zane šodien ir nopietna, un sirdslietās viņai lielāka pieredze nekā Andrai:
«Sievietei kā emocionālākai būtnei jūtu pasaule ir krietni intensīvāka. Un visbiežāk tajā valda viens vīrietis, par kuru tad viņa domā visu laiku, lai ko arī darītu. Sievietei piemīt spēja domāt par vienu, darīt otru un runāt par trešo.
Vīrieši ir primitīvāki un loģiskāki, viņi, bārdu dzenot, ir spējīgi domāt tikai par bārdas dzīšanu. Sievietes, tinot ruļļus matos, nedomā par ruļļiem, bet par mīļoto vīrieti. Jūti starpību? Sievietei ir izteiktāka vēlme dabūt vīrieti savā teritorijā un aizvērt aiz viņa vārtiņus ciet. Sieviete par sekām bieži vien nedomā, bet vīrietim ir raksturīgi izdomāt, izplānot, ar ko tas varētu beigties. Būt krātiņā vīrietis nevēlas, tas nu ir skaidrs!
Sievietes tīri emocionāli metas piedzīvojumā, bet vīrietim ir n-tie iemesli, kāpēc neielaisties romānā. Viņš klusi un mierīgi vērpj savu virtuālo romāniņu, pabaro savu pašapziņu ar domu, ka viņš vēl kādai nav vienaldzīgs, un ar to viņam, kā pierāda tavs gadījums, diemžēl pietiek. Tā sacīt — rezerves varianti par sliktu nenāk, dzīvē taču var visādi gadīties.»
Andru šāda runa aizkaitina, viņas skaistās, nupat uzziedējušās attiecības internetā ar Arti nedrīkst noniecināt! Par visu jau var no malas pasmīkņāt, tikai kam no tā labāk kļūst? Andra pieklust, uzmet lūpu un neatbild. Zane situāciju novērtē un saprot:
«Acīmredzot tavam Artim vajag šo saraksti, viņš nevar bez tās iztikt. Nu, nerakstīs neviens vīrietis vairākas vēstules dienā sievietei tikai aiz pieklājības! Visbiežāk pat mātei reizi gadā vīrietis ar mokām pāris vārdu ieraksta apsveikuma kartītē. Un, ja godīgi, nekas labāks par virtuālajām attiecībām diviem aizņemtiem cilvēkiem, kādi esat jūs, arī nevar būt.»
Andra atgūst valodu:
«Grūti ir noturēt attiecības visu laiku vienādā spriegumā. Lai gan tās ir virtuālas, izjūtas ir reālas. Un attiecību iekšējā dinamika ir nepārtrauktā attīstībā un satīstībā. Bailes otru pazaudēt ir reālas, jo virtuālajā pasaulē to var izdarīt krietni ātrāk un vienkāršāk nekā reālajā. Bet sāpes dvēselē jau no tā nemazinās.»
«Vēl precīzāk to pateicis psihoterapeits Nikolajs Ščerbakovs: «Virtuālos draugus glabājiet virtuālajās kapsētās! Ja pāris no virtuālās pasaules pārceļas uz reālo, 95% gadījumu attiecības beidzas, jo realitātē mēs satiekam citu cilvēku, nevis paša izveidoto sapņu tēlu!»»
«Nu jau gan tu citē par daudz... Var taču gadīties, ka arī satiekoties viss turpinās. Mēs ar Arti piederam pie tiem taviem pieciem procentiem gadījumu.»
(Fragmenti no raksta.)