Kad zīdainim nāk zobiņi, viņš plosās: grauž riņķīšus, kož mammai un tētim pirkstā, naktīs neguļ, brēc un trinas. Izskatās, ka kipriešiem arī savā ziņā «lien zobiņi»...
No ķēdes norāvusies Kipra
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kipra plosās!
Nepilnu mēnesi pavērojot iezemiešu uzvedību dzimumu saskarsmes frontē mazajā Vidusjūras saliņā, kas teritorijas ziņā nav lielāka par vienu (nu labi — diviem) Latvijas novadiem, rodas sajūta, it kā viņi vakar būtu norāvušies no ķēdes un šodien mazliet jūk prātā no pēkšņās brīvības. Plosās tā, it kā līdz šim būtu mucā auguši, pa spundi baroti un pa to pašu šķirbu vairojušies.
Vienvārdsakot, straujā tūrisma attīstība vēl nesenajā pasaules nostūrī ienesusi savas korekcijas, tāpēc Kiprā tagad notiek tas, kas Rietumos pagājušā gadsimta 60. gados un Latvijā gadus 20–30 vēlāk, — seksuālā revolūcija. Vai latviskāk un saudzīgāk sakot — dzimumatmoda. Trakums tāds, ka, tāpat kā mēs deviņdesmitajos nebijām gatavi no sociālisma pēkšņi pārslēgties uz kapitālismu, viņi nav gatavi seksuālai brīvībai. Un karā kā jau karā — daži to veiksmīgi izmanto, citiem jaunā (a)morāle ir emocionāla trauma un nopietna traģēdija. Ir tā, ka pūlis auro, bet tie, kas negrib būt pūlis, cieš.
Reliģija un tradīcijas
Kipras iedzīvotāji pārsvarā ir pareizticīgie. Piecdesmitgadnieki, ieejot baznīcā, vēl tagad sveicina garīdznieku: «Labdien, skolotāj!», jo skolas Kiprā parādījās tikai pirms gadiem 30, līdz tam bērnus izglītoja baznīca.
Kiprā ir spēcīga grieķu ietekme — tā pati valoda, tie paši mīti, pat Sirtaki viņi sauc par savu deju. Tradicionālā mūzika un dejas Kiprā ir lielā cieņā. Klubos viņi dejot sāk tikai pēc pāris stundu dirnēšanas — vai nu kad gana iešmigojuši, vai kad atskan tradicionālā mūzika, piemēram, Sirtaki. Tad visi kā pēc burvja mājiena lec augšā, ņem satvērienā blakusdejotāja plecus un — aiziet! Bet, kamēr skan normāla populārā mūzika, viņi kā sasaluši sēž pie bāra, un augstākais, ko atļaujas, — saskatīties un apmainīties apmēram tādām frāzēm:
— Forša dziesma
— Mhm, forša. — Un sēž tālāk.
Viena neizprotama, bet nu ļoti populāra tradīcija tur klubos ir mētāšanās ar salvetēm. Ja malā sēdētājiem patīk, kā kāds dejo, tas tiek apmētāts ar salvetēm. Krutākos krogos salvešu vietā tiek mesti neļķu ziedi un pie krogu ieejas pat tirgo neļķes īpaši šai izklaidei.
Mantas kults
Agrāk kiprieši izdzīvoja pārsvarā no naturālās saimniecības. Kad Kipru pamanīja attīstītā pasaule un ārzemnieki sāka pirkt te zemi, vietējie pēkšņi kļuva stāvus bagāti — ar tieksmi zīmēties. Naudas un mantas kults te ir milzīgs, šajā ziņā viņi droši var sacensties ar pēcpadomju aptrakušajiem latviešiem. Tikai, ja Latvijā pa ielām braukā vienkārši biezas jaunāko modeļu mašīnas, tad tur ir īsta mašīnu kolekcija — kurš kuru pārspēs ar neparastāku modeli. Tās ir vīru spēlītes. Sievietēm — savas. Ja kaimiņienei vai kolēģei vīrs nopircis gredzenu, tad savējo pielauzīs nopirkt ar vēl lielāku akmeni.
Jā, kiprieši ir bagāti. Un viņi burtiski dreb par saviem īpašumiem. Varbūt tas nemaz nav nepamatoti. Gadījās noklausīties stāstu, kas droši vien tur ceļo kā bieds. Viena jauna latviešu meitene satikusies ar sešdesmitgadīgu kiprieti, kurš bijis bez prāta viņas dēļ — atdevis visu savu naudu. Zeltene viņu pametusi un nu dzīvojot laimīgi Latvijā ar pusmiljonu eiro kabatā... Bet vietējie un ārzemnieces — tā ir Kipras vīriešu krīze.