Ko es vispār varu gribēt no sievietes? No sievietes, kas labi izskatās, kam ir laba izglītība, humora izjūta, kam flirts nav svešvārds? Tur jau tā bēda, ka neko es no viņas negribu.
Noraidījums (Vīrieša sakāmais)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ir agrs sestdienas rīts, es sēžu virtuvē, un pa logu spiežas austošas saules sārtie stari, kas sajaucas ar manis laistiem cigarešu dūmiem, radot mistisku rozīgu dūmaku. Mans kaķis ieritinājies klēpī un aizsmakušā balsī izmurrā pateicības par kopā pavadītajiem gadiem. Guļamistabā uz melniem ķīniešu rakstā rotātiem palagiem guļ meitene, un viņas gaišie mati izskatās kā tūkstotis čūsku, kas sapinušās mīlas dejā. Īsta Gorgona.
Man ir tādas kā pohas. Nē, es neesmu dzēris jau vairākas nedēļas, taču jūtu tādu kā vainas apziņu. Vēl vakar, kad mēs atnācām mājās pēc garas pastaigas, es būtu priecīgs redzēt viņas gaišo miesu savā gultā katru rītu un vakaru. Bet tas bija vakar... Es nolādu sevi katru reizi, kad mani pārņem šī sasodītā sirdsapziņas, vēlmju un prāta cīņa.
Jā, mums abiem ir interesanti, jā, ir jautri, jā, ir labi gultā. Bet vai tāpēc diviem pašpietiekamiem cilvēkiem jādzīvo kopā? Ja nevajag kopīgu mantu un nežņaudz vēlme tikt pie maza brēcoša un mīļa radījuma. Un galu galā, ja tev vienam pašam ir labi. Jā, var satikties, jā, var nodarboties ar seksu, jā, var kopīgi pavadīt laiku, bet kāpēc ierobežot sevi savās darbībās un vēlmēs?
Ja man ir skaidrs, ka labi ir tā, kā ir, kā lai to pasniedzu tai bezgala mīļajai un jaukajai meitenei, kas lolo lielas cerības par mūsu attiecībām? Nē, es neesmu viņai devis šīs cerības un vispār neesmu runājis par kaut ko ilgstošu; tieši otrādi — esmu gana runājis par to brīvības sajūtu, ko nevēlos zaudēt. Taču es redzu, ka viņa klusībā jau kaļ plānus, kā pārkārtot manu dzīvokli, reizi pa reizei atstāj pie manis savas mantas un vēro manu reakciju.
Taču man nav nekādas reakcijas, es esmu stabils kā sapuvis sētas miets. Varbūt kaut kur dziļi sirdī man bija cerība, ka tieši šī meitene izsitīs man no kāju apakšas to stabilo pamatu, ko esmu izveidojis gadu gaitā, un liks iekulties neprātīgā mīlas virpulī. Taču nē, viņa to nespēj. Viņa nespēj mani aizkustināt vairāk kā vienkārši sieviete. Viņa ir vienkārši sieviete, bet man vajag pārcilvēku.
Man nav izstrādāts plāns, kā rīkoties šādās situācijās. Otra cilvēka sāpināšana un viņa plānu sagraušana vienmēr ir nepatīkama. Es zinu, ka ar laiku viņa sapratīs un pieņems to. Varbūt mēs pat paliksim draugi vai vienkārši labi paziņas, taču tagad viņa būs dusmīga. Es būšu kārtējais nelietis, kurš laupījis ilūziju par iekārtotu mīlas ligzdiņu ar mazu bērniņu, kaķi un kopbildi uz televizora. Es būšu izmantotājs un cūka. Un, ja tā padomā, tad man tas patīk. Man patīk būt bezatbildīgai cūkai, kas nelietīgi mēģina atrast sevi, nevis ņem to, ko dāsni gādā dzīve.
Viņa parādās virtuves durvju ailā. Ietinusies manā vecajā n-tās reizes lāpītajā halātā, izspūrusi, silta un nedaudz no miega apsārtusi. «Par ko tu domā, mīļais?» Es klusēju un ieklausos sava kaķa murrāšanā, kas joprojām nav rimusies. Par mums es domāju un par to, ka es neesmu mīļais, bet gan tipisks vīriešu kārtas cūka, kas tevi šodien sāpinās... Asaras rit pār viņas vaigiem, un šņukstēdama viņa saka: jau kādu laiciņu jutusi, ka nespēs mani iegūt pilnībā. Tiek savāktas mantas un atstāts dzīvoklis. Taču viņas ķemme un zobu suka manā vannas istabā nozīmē tikai to, ka viņai vēl ir cerības atgriezties.
Un īstenībā man arī ir šāda cerība. Cerība vēlreiz pieglausties viņas maigajai ādai un sajust viņas neatkārtojamo smaržu. Es aizkūpinu jau trešo šārīta cigareti un kārtējo reizi ietinos pārdomu miglā. Liekas, ka kopā ar dūmiem es izpūšu daļiņu savas dvēseles, daļiņu savas cilvēcības. Mani moka žņaudzoša sajūta, sirds klauvē ar grūtībām un trūkst elpas. Ļaudis runā, ka tā ir, kad tevi pamet, taču es to nevaru zināt — es ne reizes neesmu ticis pamests, es vienmēr esmu uzņēmies vainu par pārtrauktajām attiecībām.
Man ir nedaudz bail tādā veidā palaist garām to cilvēku, ar kuru es tiešām gribētu sapņot, sēdēt koka laiviņa ezera viducī, klusēt un iekšējā balsī gaudot uz mēnesi. Nedaudz bail, bet tas pāries, šovakar.