Bērni ubago, zog, dzīvo uz ielas. Ko darīt?

Aptaujāti Rīgas, Daugavpils un Jūrmalas pašvaldību speciālisti un nevalstisko organizāciju eksperti, apkopoti statistikas dati par notiesātajiem jauniešiem, par bērnu skaitu bērnunamos, par to, cik bērnu paliek skolā uz otru gadu, kāds ir nabadzības risks ģimenēm ar bērniem utt. Aprakstā iekļauti arī iepriekšējos pētījumos noskaidrotie dati un vēlreiz secināts, ka ielas bērnu problēmu valsts un pašvaldību iestādes kopumā nerisina.

Katra no institūcijām — policija, sociālie darbinieki, bāriņtiesas, krīzes centri — ar ielu bērniem saskaras epizodiski, un nav nevienas institūcijas, kas koordinētu iestāžu darbības un sekotu līdzi bērnam, lai viņš atkal neatgrieztos ielas neveselīgajā un bīstamajā vidē.

Policija aiztur 20 reizes

«Nav vienkārši novilkt robežu, kad bērns kļūst par ielas bērnu,» atzīst pētnieki. Viņuprāt, pašlaik nemaz nav iespējams ielas bērnus Latvijā saskaitīt. Viņu varot būt «no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem». Turklāt — kurus bērnus uzskatīsim par ielu bērniem? Pētnieki teic, ka Latvijā par ielas bērniem uzskata jebkuru zēnu vai meiteni, kuram iela, ieskaitot neapdzīvotas un pamestas ēkas, ir kļuvusi par ierasto mājokli vai iztikas avotu un par kuru atbildīgie pieaugušie nepietiekami rūpējas, nepietiekami bērnu aizsargā un uzrauga. Šiem bērniem ir kāda pastāvīga atrašanās vieta uz ielas un, iespējams, arī veids, kā viņi nopelna naudu iztikai; viņi bieži veido savu sociālo grupu, kas kalpo izdzīvošanai; mēdz neapmeklēt skolu vai apmeklē to neregulāri, tādējādi «izkrīt no sistēmas» un nenonāk valsts vai pašvaldības institūciju uzraudzībā; viņiem ir vāja saikne ar ģimeni, vecāki neinteresējas par bērna dzīvesveidu un problēmām.

Piemēram, 2000. gada pētījumā «Ielu bērni Rīgas pilsētas Kurzemes rajonā» aprakstīta situācija ar Sergeju (17), kurš uz ielas dzīvo jau kopš 9 gadu vecuma. Māte dzērusi un dēlu situsi, tāpēc viņš gājis prom no mājām. Tēvs, kopš Sergejam palika seši gadi, dzīvo Lietuvā. Sergejam ir četrus gadus vecs brālītis, kurš dzīvo pie mammas un par kuru Sergejs reizēm rūpējas. Policija Sergeju aizturējusi kādas 20 reizes. Viņš nakšņo trolejbusos, tramvajos, kāpņu telpās. Patversmēs Sergejam nepatīk, jo tur par viņu ņirgājoties un sitot. Kad gribas ēst, Sergejs iet uz tirgu un lūdz desu un maizi. Reizēm ubago naudu no garāmgājējiem. Reizēm izlīdzot un pie sevis izmitinot kāds 62 gadus vecs paziņa. Sergejam gadījies arī strādāt tirgū, palīdzējis kioskā, pelnījis 5 latus dienā, bet regulāri viņš pelna naudu ar seksuāliem pakalpojumiem no 9 gadu vecuma.

«AC Konsultācijas» veiktais pētījums apstiprināja vispārzināmos cēloņus, kāpēc rodas ielu bērni, kāpēc viņi zog, ubago, mitinās pagrabos un graustos. Bērni izvēlas dzīvi uz ielas, jo:

• tādā veidā paši var pelnīt sev naudu — 24%;
• vecāki dzer, ģimenē ir konflikti, fiziska izrēķināšanās — 24%;
• ģimenei trūkst līdzekļu — 21%;
• negrib mācīties — 14%;
• kauns no klasesbiedriem — 10%;
• patīk atrasties spēļu automātu zālēs — 3%;
• baidās no skolotājiem — 2%;
• vecāki nekontrolē — 2%.

Ministrijas viedoklis

Pētījumā iekļauta dažu citu valstu pieredze, un, piemēram, Vācijā izveidots «Jaunatnes lietu dienests», kas koordinē citu iestāžu darbības tajos gadījumos, kas saistīti ar pusaudžiem un jauniešiem, arī ielu bērniem. Varbūt arī Latvijā jāveido kas līdzīgs?

BĢLM Ģimenes un bērnu politikas departamenta direktore LĪGA ĀBOLIŅA (attēlā) skaidro, ka ministrijā iedziļināsies pētījumā un lems, kā tālāk rīkoties. «Mēs gaidījām no šī pētījuma, ka tas darīs zināmu ielu bērnu skaitu, bet diemžēl pētnieki atzīst, ka nav reāli ielu bērnus saskaitīt. Taču ir iespējams saskaitīt riska ģimenes, un ministrija acīmredzot lūgs pašvaldību sociālajiem dienestiem to izdarīt un sniegt ziņas. Turklāt uzskatām, ka sociālo darbinieku pienākums ir ne tikai reģistrēt tās apzinīgās ģimenes, kas vēršas pēc pabalstiem, bet apmeklēt arī tās ģimenes, kurās bērniem neklājas labi un vecāki izvairās no pastiprinātas dienestu intereses. Atsevišķa politiskā dokumenta par ielu bērniem nebūs, taču pašlaik ministrijā top programma «Bērniem piemērota Latvija» laika posmam no 2009. līdz 2012. gadam, un tajā pirmoreiz ielu bērnus iekļausim kā atsevišķu mērķa grupu un aicināsim arī citas ministrijas un to pakļautībā esošus dienestus koordinēt savu darbību un nopietni pievērsties ielu bērniem,» saka Līga Āboliņa un sola, ka darbam ar ielu bērniem politiku izstrādās un ieviesīs un dažādu iestāžu rīcību šajā jomā turpmāk aktīvi koordinēs Bērnu un ģimenes lietu ministrija.

Jāsaskaita skolas kavētāji

Diemžēl «Asociācija ielas bērniem», ko Latvijā 90. gadu beigās izveidoja tās organizācijas, kas palīdz ielu bērniem, līdzekļu trūkuma dēļ savu praktisko darbību ir izbeigusi. Asociācijas toreizējā valdes priekšsēdētāja Rita Erele teic, ka pētījumi ir vajadzīgi, jo tie aktualizē situāciju. «Ielu bērni ir visās valstīs, un visur tā ir ļoti komplicēta problēma, jo parasti viņi kļūst vai nu par vardarbības upuriem, vai likumpārkāpējiem,» saka R. Erele.

Lai apzinātu situāciju ar klaiņojošajiem bērniem, pēc Ritas Ereles uzskata, vispirms jānoskaidro, cik daudz bērnu neapmeklē skolu. «Iedzīvotāju reģistrā ir iegūstams visu 7 līdz 18 gadus veco bērnu skaits. Viņiem šajā vecumā jāsēž skolas solā. Iedzīvotāju reģistra dati jāsalīdzina ar skolēnu reģistra datiem, un tā var noskaidrot, cik no viņiem neapmeklē skolu. Tālāk jāpēta, kas ar šiem bērniem notiek. Līdz šim bērnus mācību iestādēs saskaitīja vienīgi 1. septembrī. Taču netrūkst tādu skolēnu, kas uz skolu atnāk mācību gada sākumā, pagrozās, bet vairs nerādās. Valsts iestādēm būtu nopietni jāuztraucas par tiem, kuri nemācās vai 9. klasi beidz ar liecību, bez atestāta. Sekmīgāk sokas darbs tajās pašvaldībās, kur koordinēti sadarbojas policija, skola, sociālās iestādes,» secina Rita Erele.

Dati no iepriekšējos gados veiktajiem pētījumiem

• 54% ielu bērnu saskārušies ar policiju klaiņošanas vai sīku zādzību dēļ.
• 60% ielu bērnu nāk no nepilnām ģimenēm.
• Tikai 10% bērnu strādā abi vecāki.
• 55% ģimeņu pelnītāja ir tikai māte, 9% — tikai tēvs.
• 26% gadījumu nestrādā neviens no vecākiem.
• 16% bērnu dzīvo ar vecvecākiem.
• 47% nāk no ģimenēm, kurās ir 1–2 bērni.
• 53% — no 3 līdz 8 bērnu ģimenēm.