Biedrību dibināšana pirms referenduma, kampaņu organizēšana, kā to, piemēram, iecerējis «Jaunais laiks» (JL), līdzīgi kā pirms vēlēšanām paver iespēju manipulācijām, lai apietu dažādus ierobežojumus un ietekmētu sabiedrisko domu. Turklāt kampaņas apmēriem atšķirībā no vēlēšanām tautas nobalsošanas gadījumā nav nekādu limitu, kas politisko procesu vērotājiem liek domāt — par to noteikti jādiskutē, un iespējams, jāgroza attiecīgi likumi.
Liepnieks-2
«Jā, nenoliedzami, viņi, protams, iet to ceļu, kuru ir gājuši pozitīvisma kampaņas veicēji pirms iepriekšējām vēlēšanām. Tas tādā ziņā ir mazliet aizkustinoši, bet, nu ko lai dara — politika tāda ir,» komentējot JL rīcību, nosmēja sociologs Aigars Freimanis. Līdzības notiekošajā saskata arī citi, piemēram, Valsts prezidents Valdis Zatlers otrdien, tiekoties ar JL politiķiem, esot jautājis, vai iecerētā biedrība gadījumā nav tāds Liepnieks-2, — neslēpa kāds tikšanās dalībnieks. JL gan to noliedz, sakot, ka biedrība nebūšot JL filiāle, un, kā iepriekš «Neatkarīgajai» skaidroja viena no biedrības iniciatorēm — partijas valdes priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, līdzības ir formā, nevis saturā, jo partijai no biedrības aktivitātēm nebūšot tieša labuma.
Tomēr jāatzīst, ka biedrības dibināšana ļauj manipulēt kaut vai ar ziedojumiem. Politiskajām partijām ir stingri ierobežojumi: nedrīkst ziedot vairāk par 10 000 latu, nedrīkst ziedot juridiska persona, nedrīkst ziedot nepilsoņi. Biedrībām šādu liegumu nav, tādēļ iespējas piesaistīt finansējumu ir daudz lielākas. To, ka biedrībai pie naudas tikt vieglāk nekā partijai, atzīst arī S. Āboltiņa, tiesa, minot iracionālāku argumentu — daudzi vienkārši negrib ziedot politiskajām partijām.
Nepieciešams regulējums
«Providus» pētniece Iveta Kažoka «Neatkarīgajai» sacīja — kamēr netiek apieti partijām uzliktie ierobežojumi mēģināt legalizēt ziedojumus partijām, kas nav atļauti, vai, piemēram, šādas biedrības aktivitātes tiek veiktas paralēli partijas aktivitātēm priekšvēlēšanu laikā, šāda veida biedrības dibināšana viņu nemulsina. Taču, ja biedrība tiek dibināta tikai uz referenduma kampaņu, «tas, protams ir interesanti», viņa sacīja. I. Kažoka zināja stāstīt, ka līdzīga prakse ir Vācijā, kur «pie partijām tiek dibināti fondi», taču tur tam esot ļoti specifisks regulējums. Bet Latvijā tā esot neparasta rīcība.
Vajadzību kopumā ierobežot vai kontrolēt aģitācijas apmērus pirms referendumiem — atzīst gan A. Freimanis, gan I. Kažoka. Analizējot grozījumus Satversmē, runājot gan konkrēti par tautas nobalsošanu saistībā ar Saeimas atlaišanu, uz nepieciešamību domāt par aģitācijas regulēšanu iepriekš norādīja arī Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību komisija. Savos secinājumos tā atzina: lai izvairītos no kampaņas, kuras nolūks ir neleģitīmā un prettiesiskā ceļā panākt Saeimas atlaišanu, nepieciešams skaidrs un taisnīgs, ar likumu noteikts finansēšanas regulējums attiecībā uz aģitāciju par tautas nobalsošanu, it sevišķi paredzot finansējumu no valsts budžeta.
Iespējamas merkantilas intereses
«Žēl, ka līdz šim nav bijusi diskusija par šo jautājumu,» sacīja I. Kažoka, jo referendumi nav nekas jauns un tie ar vēlēšanām «ir salīdzināmi pasākumi»; arī referendumā ar izvērstas kampaņas palīdzību partijas var mēģināt realizēt kādas savas politiskas intereses. «Dabiski, ka ir loģika prasīt kampaņu ierobežot — ja tas pārtop par tādu naudas ārā gāšanu, tad tiešām ir jautājums — kāpēc tas tiek darīts,» sarunā ar «Neatkarīgo» sacīja arī A. Freimanis. Ja nebūs tādu ierobežojumu, tad, pēc viņa domām, ir risks, ka aģitācijas veicējiem var būt pat ļoti merkantilas intereses, kas ir maskētas ar krāšņiem politiskiem lozungiem.
Diskutējams gan ir jautājums, kādiem jābūt šiem regulējumiem — vai limitam līdzīgi kā pirms vēlēšanām un, ja jā, tad, cik lielam, vai jādomā par kādiem citiem ierobežojumiem. Tāpat svarīgi ir atrunāt arī trešo personu lomu, ar ko Saeimā deputāti nekādi līdz šim nav tikuši galā.
Kampaņas ietekmē
«No pieredzes raugoties, protams, kampaņām vienmēr ir bijusi ļoti liela nozīme. Par to nav nekādu šaubu. Mēs dzīvojam informatīvā sabiedrībā,» sacīja A. Freimanis. Runājot par tuvāko gaidāmo referendumu par Satversmes grozījumiem, viņš gan norādīja, ka tam nepieciešamais kvorums ir ļoti liels, un tā būšot papildu slodze kampaņai.
Iznākumu pagaidām paredzēt gan esot grūti; arī socioloģiskās aptaujas veikt vēl esot pāragri.
«Tādai aptaujai nav vēl īsti nozīmes, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vēl nav sākusies šī te kampaņa,» viņš sacīja. Bet tās rezultāts būšot atkarīgs no argumentācijas gan vienai, gan otrai pusei, kas piedalās šajā procesā. «Tur jau diezgan skaidri var redzēt, kas ir par — vairākumā gadījumu tās ir opozīcijas partijas, arodbiedrības, respektablas personas, kas ir pateikušas savu viedokli, pirmkārt, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris un citi. Pret pozīcija ir valdošās koalīcijas partijām, un pats lielākais smagsvars šajā gadījumā ir Ministru prezidents Ivars Godmanis,» norādīja A. Freimanis. Viņš sprieda, ka šobrīd argumentu telpa ir diezgan šaura un argumenti ir diezgan deklaratīvi, tāpēc ir jautājums, kura puse spēs pārliecināt sabiedrību, ka šis referendums neizjauks ilgtermiņa politisko stabilitāti valstī. «Tā ir tā ass, ap kuru lieta griežas,» sacīja A. Freimanis.