Esmu saķildojusies ar savu draugu un nespēju izdomāt ne veidu, kā vērst visu par nebijušu, ne arī īstos vārdus, kā lūgt aizmirst mūsu strīdu.
Kā salīgt ar draugu pēc strīda?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pagājušas jau vairākas dienas, taču ne viņš, ne es neuzdrošinās spert pirmo soli. Tuvojas Ziemassvētki — piedošanas laiks, un man ļoti gribētos salīgt mieru.
Abi ar draugu esam studenti. Draudzējamies jau gandrīz gadu un bijām izlēmuši pirmoreiz kopā doties tālākā ceļojumā. Draugs man dzimšanas dienā uzdāvināja aviobiļetes uz Parīzi, jo abi šai pilsētā neesam bijuši. Viņš bija paguvis iegādāties biļetes akcijas laikā par simbolisku cenu. Es savukārt apsolījos internetā pameklēt lētākas naktsmītnes. Taču ieplānoto ceļojumu izjauca strīds, kura laikā, iespējams, izrādīju muļķīgu nesavaldību.
Dažas dienas pirms paredzētā lidojuma draugs atsūtīja īsziņu, ka vakarā ieradīsies pie manis, lai mēs kopīgi varētu doties izklaidēties — uz kino — vai tāpat pastaigāt pa pilsētu. Konkrētu laiku viņš nenosauca, tāpēc jutos kā uz adatām.
Kad pulkstenis rādīja jau deviņi, nenocietos un viņam piezvanīju. Diemžēl telefons izrādījās izslēgts. Tomēr neatmetu cerību viņu sagaidīt. Nodomāju, ka varbūt viņa telefons izlādējies.
Taču cerības bija veltas — viņš tai vakarā tā arī neieradās. Arī nākamajā rītā atvainošanās zvanu nesagaidīju, bet pati biju par lepnu, lai meklētu viņu rokā. Vienubrīd jau iedomājos, ka varbūt atgadījies kas nelāgs, jo iepriekš viņš tā nekad nebija rīkojies. Vakarpusē draugs tomēr piezvanīja, un it kā nekas īpašs nebūtu noticis, teica: «Piedod, man pēkšņi mainījās plāni!»
Tai mirklī es dusmās vai uzsprāgu. «Arī man plāni mainījušies, uz Parīzi nebraukšu!» viņam strupi atcirtu un pārtraucu sarunu. Jutos tik aizvainota, ka paķēru aviobiļetes un, lai man nebūtu iespējas pārdomāt, pārplēsu tās uz pusēm. Kad viņš pēc mirkļa man atkal zvanīja, es viņam pateicu, ka biļetes esmu saplēsusi. Pēc īsa klusuma brīža klausulē atskanēja viņa balss: «Tava dāvana, dari, kā gribi, bet zini, ka tu rīkojies stulbi.»
Vēlāk viņš atsūtīja īsziņu: esot noskaidrojis, ka par katras biļetes atjaunošanu aviosabiedrībai jāmaksā 50 latu.
Vēl pēc dienas jau prātoju, ka varbūt man aizņemties naudu un atjaunot biļetes, taču atmetu šim nodomam ar roku. Tā arī nekur neaizlidojām.
Kopš tā vakara neesam vairs sazinājušies — abi spītīgi klusējam. Bet reizēm klusēšana izrādās daudz sāpīgāka par atklātu sarunu, lai cik smaga tā arī nebūtu...