Manai draudzenei aiz muguras bija 12 gadi veiksmīgas laulības, trīs kopīgi bērni, kad pēkšņi atklājās — vīram ir mīļākā. Kamēr sieviete cītīgi bija studējusi, regulāri no provinces mērojot ceļu uz augstskolu Rīgā, vīrs nebija laiku tērējis velti...
Manu vīru piebūra citai...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ko tikai sieva nedarīja, lai liktu vīram atjēgties. Dzina projām un sauca atpakaļ... Viņa atteicās kāpt vienā gultā ar vīru. Viņš sieviņu guldīja sev blakus... ar varu. Un vienlaikus sākumā pa kluso, bet pēc tam arvien atklātāk šļūca ar mīļāko — izlutinātu dāmīti, kaprīzu, smuku...
Izmisumā sieva devās pēc padoma pie zīlnieces. Atklājās, ka viņas vīrs esot piebarots. Nezinu, vai mana draudzene veica kādas maģiskas pretdarbības, taču viss beidzās ar laulības šķiršanu. Vīrs ar bijušo mīļāko nu ir precēti.
Bijusī sieva pēc šķiršanās kopā ar bērniem pārcēlās uz dzīvi citur. Bērni ir izauguši. Sieviete nomainījusi vairākus mīļākos, taču neviens viņai nelikās tik labs kā bijušas vīrs. Viņa otrreiz neapprecējās, ir viena. Ar bijušo vīru un kopīgo bērnu tēvu tagad satiek labi — kā brālis ar māsu.
Cik gan stāstu nav nācies klausīties šim stāstam līdzīgus! Tādi stāsti — par vīra pieburšanu, aizvilināšanu, iebarošanu — ir ik uz soļa. Paši vīrieši gan par šādām situācijām žēloties nemēdz. Žēlojas viņu sievas. Var jau saprast. Likās — bija viss, bet nu vairs nav nekā. Bija mīla, ģimene, mājas, kopīga dzīve, bērni, kopīgs prieks un bēdas, kopīgi rīti un vakari, kopīgi svētki...