Pirms pāris dienām kantoris, kas līdz šim bija pazīstams kā Valsts prezidenta kanceleja, bet nu – acīmredzot šķielējot uz Balto namu vai varbūt Dauningstrītu (ņemot vērā specifiku, ticamāks ir pēdējais variants) – sevi sācis dēvēt par «Rīgas pili», nāca klajā ar spilgtu un drosmīgu paziņojumu.
Tas, ka «Rīgas pils» kā šā gada prioritātes uzskaitīja faktiski visu, par ko nu vispār pēdējā gada laikā nācies lasīt avīzēs – no miera un integrācijas līdz demokrātijai un tiesiskumam, vēl nebūtu nekas brīnumains: sak’, kas neietilpa prezidenta Ziemassvētku un vecgada vakara uzrunā, to ietūcījām šeit. Taču īpaši aizraujoši bija lasīt, kā «Rīgas pils», lūk, šogad par lielo prioritāti izvirzījusi «Latvijas ekonomikas stimulēšanu ar mērķi veicināt valsts ekonomisko stabilitāti, attīstību un ilgtspēju».
Jau izskanējuši klusa izbrīna pilni jautājumi par to, kā tieši daudzcietušo Latvijas ekonomiku nu gatavojas stimulēt kantoris, kurš līdz šim galvenokārt rūpējies par paša pastāvēšanu un valsts ekonomiku lielākoties stimulējis, cīnoties par finansējuma nenogriešanu pats sev, adekvāta izmēra ūdenssienu uzstādīšanu, deju skolotāju un animācijas meistaru pienācīgu apmaksāšanu un citām ekonomiku neapšaubāmi stimulējošām lietām.
Manuprāt, šādi jautājumi ir pilnīgi nevietā. Jebkurā citā valstī, protams, tos varētu uzdot, - bet ne jau nu mūsu brīnumzemē, kas, kā šķiet, ar katru dienu kļūst tikai brīnumaināka un brīnumaināka. Te ar katru dienu aizvien uzmācīgāka kļūst doma, ka mūsu jaukā varas elite ir nolēmusi pašiznīcināties (protams, paķerot līdzi arī valsti tās pašreizējā veidolā) ar īpaši izsmalcinātu metodi – faktiski katram no tās nodarbojoties nevis ar savu darbu, bet ar kaut ko citu.
Valsts prezidenta kanceleja, kas tā vietā, lai nodrošinātu prezidenta darbu, paziņo, ka nu tik stimulēs ekonomiku – citviet tas varbūt izklausītos absurdi. Taču šeit un tagad tas ir tikai normāli. Šeit Aizsardzības ministrija gaudo, ka nav līdzekļu karavīru ekipējumam karstajos punktos, bet vienlaikus finansē prezidenta vizītes un sporta komandas, šeit valsts bez liekas domāšanas iepērk pusbankrotējušas bankas un pēc tam aizdomājas, ko ar tām īsti iesākt, šeit premjers strādā pēc sev vien zināma plāna, bet nespēj pat nokontrolēt, kur viņa valdības ministri liek miljonus – un tā tālāk, un tā tālāk.
Es savulaik domāju, ka mēs stājamies Eiropas Savienībā, lai pie mums būtu labklājība, lai pie mums būtu stabilitāte, lai pie mums būtu tiesiskums, lai pie mums kaut cik varētu prognozēt rītdienu un parītdienu, lai pie mums nāktu ārvalstu investīcijas un lai pie mums būtu skaidrs, kur valsts liek mūsu tai samaksāto naudu. Taču vietā – kā arī kļūst skaidrāks dienu no dienas – mēs esam dabūjuši kaut kādu lielo brīnumzemes šovu.
«Rīgas pils» solās stimulēt ekonomiku, bet pat neiepīkstas, kad pāris dienu laikā bez kādām diskusijām tiek izlemts mainīt nodokļu likmes veselām nozarēm; valdība aizņemas fantastiskas summas, kaut pat pingvīnam skaidrs, ka nekāda reāla plāna to saprātīgai izmantošanai (izņemot, protams, banālu noēšanu) vienkārši nav.
Tiek runāts par uzplauksmi caur ārvalstu investoru piesaistīšanu, kaut Latvijas valsts pašlaik ar absolūti neprognozējamo svaidīšanos biznesa apstākļu (nodokļi utt.) jomā faktiski dara visu iespējamo, lai šeit parādītos tikai tādi «investori», kam gluži kā Godmaņa pirmās valdīšanas laikos prātā tikai «lēti nopērc – dārgi pārdod – un ātri notinies!». Tiek runāts par atbalstu pašmāju uzņēmējiem konkurētspējas nodrošināšanā Baltijas un Eiropas tirgū – un šie aicinājumi tiek papildināti ar krietni augstākām nodokļu likmēm nekā kaimiņos.
Bet ko nu runāt par lielām lietām – mums taču ir klasiskais koncertzāles stāsts. Var, protams, dažādi vērtēt kultūras ministres politiku – taupīt uz grāmatām, bet ne uz bibliotēkām -, taču patiesībā vēl briesmīgāk ir kas cits: kas tā par sasodītu brīnumvalsti, kas vienu dienu jums paraksta līgumu par sešiem miljoniem, bet otru dienu šī pati valsts iepriekš nez kur snauduļojuša premjera personā paziņo, ka nekāda līguma nebūs, savukārt trešajā – ka līgums būs, tikai naudas gan ne... Kā vispār var uzticēties šādai valstij kaut sīkumos, ja puslīdz skaidrs, ka arī tajos jau rīt no rīta var tikt pieņemti pilnīgi citi lēmumi?
Tas pats – par naudas tērēšanu. Kā gan var ticēt tai pašai «Rīgas pilij», kas nu solās visādi pūlēties ap Latvijas saņemtās ārvalstu palīdzības izmantošanas kontroli, ja, piemēram, manā priekšā guļ šīs pašas Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieka Ērika Ozola parakstīta vēstulīte, kurā šī it kā cienījamā amatpersona uz prasību sniegt detalizētu izdevumu tāmi par Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes izdevumiem Kazahstānā, Uzbekistānā un Turkmenistānā laikam jau pat nesarkstot atbild – no «Rīgas pils» līdzekļiem, lūk, esot iztērēti tikai 1335 lati lidojumam un 260 latu dienasnaudai...
Absurdi, vai ne? Un, kamēr šādi āži mūsu brīnumzemē – un ne tikai «Rīgas pilī» vien – arī turpmāk lies sviedrus dārznieku arodā un nodarbosies ar visu ko, tikai ne ar to, ar ko viņiem vajadzētu nodarboties, neko citu varam arī negaidīt.