Tomēr dzimumakts zināmā mērā līdzinās dejai — sieviete gan ir atkarīga no vīrieša vadības, bet viņa zina, kur likt kāju, un abiem partneriem ir jābūt vienlīdz radošiem, lai tas, ko viņi dara, būtu kas vairāk nekā ikdienišķa pieredze. Ne jau vienmēr ir vainojams vīrietis un viņa lempīgums — īpaši, ja tavā varā ir viņam palīdzēt.

«Mēs vienmēr mīlējāmies vienā un tajā pašā pozā,» stāsta 32 gadus vecā Mišela. «Viņš allaž uzrāpjas man virsū, es guļu apakšā, un tā tas notiek ikreiz. Kādu dienu es nodomāju, ka pietiek, laiks ir to izbeigt. Un es pati uzkāpu viņam virsū. Mums abiem tas patika, un viņam tas nemaz nebija nepatīkami. Viņš jau bija iegrimis rutīnā, no kuras izsist varēja tikai tāda mana rīcība.»

Bet ne jau visās sievietēs ir Mišelas dumpīgā dzirksts.

«Pirmoreiz ar vīrieti gulēju deviņpadsmit gadu vecumā,» man stāstīja Sandra, kam tagad ir divdesmit divi gadi. «Viņš bija gandrīz divreiz vecāks par mani. Viņš no manis neko neprasīja — pietika ar to, ka es guļu atplestām kājām. Viņš mani tikpat kā neskūpstīja un neglāstīja. Reizēm man to gribējās, bet es nezināju, kā to panākt.

Kad pirmoreiz mīlējos ar Teriju, kas joprojām ir mans draugs, dabiski, apgūlos atplestām kājām un ļāvu viņam rīkoties. Tā tas ilga pāris nedēļu, līdz viņš neizturēja. Viņš jautāja: «Vai tu nevari mazliet pakustēties? Tu esi aizmigusi, vai?» Es ļoti satraucos un sāku raudat.

Galu galā sāku saprast, kas jādara, bet mani biedē tas, ka visu atlikušo mūžu varēju nodzīvot ar pārliecību, ka tas ir īstais mīlēšanās veids — vienkārši gulēt un ļaut vīrietim rīkoties.»

Kāds ārsts, kam ir ilgstoša pieredze seksuālo problēmu jautājumos, stāsta: «Tagad jau viss ir daudz labāk nekā kādreiz, bet mani joprojām pārsteidz daudzu meiteņu un sieviešu nezināšana, kad saruna skar nozīmīgus seksuālus jautājumus. Es nevainoju viņas — es vainoju viņu vecākus, viņu skolotājus un sistēmu, kas apgrūtina šīm meitenēm gūt informāciju par seksu un to, kā cilvēki mīlējas.»