Iepazīšanās. Romantiski otras pusītes meklējumi, interesants temats, par kuru katram, kurš jel kādreiz ar kādu, kaut kur un kaut kādos apstākļos iepazinies, būtu, ko teikt. Katram.
Mūsdienīgi iepazīšanās veidi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iepazīšanās klubi. Daži organizē pasākumus ar kafijas galdiem (kur pieaicināts aktieris vai mūziķis ciemos, kur sarunas un neliela deju tūrīte), citi — ekskursijas. Par ekskursijām. Nav jau slikti apceļot dzimto zemi, pametot acis uz ceļabiedriem. Bet atkal problēma: pilns autobuss dāmu un divi vai trīs (vēl pierunāti ar ceļojuma atlaidēm) kungi. Piedodiet, ja kļūdos.
Iepazīšanās dienesti. Nopietns bizness, balstīts uz anketēšanu, plašu fotomateriālu un dažkārt ar psihoterapeita vai kāda cita amata brāļa ieteikumu par vienu vai otru kandidātu. Ir arī datora informācijas apstrāde par cilvēku saderību (un, šķiet, neviens pret tā dzelža viedokli iebilst nevar).
Citur vienkāršāk — kāda dāma, kas apvieno sevī gan astrologi, gan zīlnieci, pasaka spriedumu: ir vai nav vērts. Augstākais un dārgākais līmenis šajos dienestos strādā ar ārzemju kandidātiem. Un tas ir ļoti nopietni, jo viss tiešām notiek. Gandrīz simtprocentīgi tās ir sievietes, kas tiek piedāvātas brīvajiem kungiem citur pasaulē.
Statistikas par to laikam nav, bet pilnīgi droši varu teikt, ka daudz, diemžēl daudz sieviešu dodas prom no Latvijas meklēt laimi. Ir vilšanās, kad, aizbraucot turp, izrādās, ka jāpilda kalpones un seksuālas apmierinātājas loma pie miesās resna fermera dziļos Amerikas laukos.
Taču ne vienmēr viss ir tik pelēks. Te Rasas teiktais: «Biju kārtīgi nobijusies un vairākas reizes nožēlojusi, ka piekritu braukt uz Norvēģiju pie nepazīstama vīrieša. Ārzemju braucienu pieredze gandrīz nekāda, valoda sašturmēta pēdējā brīdī, bet mainīt vairs nevarēju neko. Braucu un raudāju, bet mierināju sevi, ka tā nav otra pasaules mala, ka aizbēgt vienmēr varēšu.
Bet bēgt nevajadzēja. Tā bija kā ekskursija svešā zemē divu nedēļu garumā, tikai gida lomā bija tas vīrietis. Iepazināmies. Atbraucu uz Latviju un tad, visu nolēmusi, atkal devos ceļā. Vairs nebija nekādu asaru, jo zināju, kas mani gaida. Tagad jau būs pieci gadi, kopš esam abi gan Norvēģijā, gan īsāku laiku Latvijā. Man ir normāls darbs, par kuru saņemu loti pieklājīgu samaksu, ir māja, ir vīrietis blakus.»