Ja nu kāds vakar neizlasīja ziņās, īsi atstāstīšu: 14. oktobrī kādam Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbiniekam bija ļoti vajadzīgs invalīdu autostāvvietā netālu no LR Ģenerālprokuratūras ēkas novietot savu (vai biroja) automašīnu, kuras vējstiklā greznojās Iekšlietu ministrijas caurlaide un kura pati bija aprīkota ar oficiāli pirms sešiem gadiem iznīcinātām valsts reģistrācijas numurzīmēm.
Nabaga drošībniekam savā ziņā izteikti nepaveicās — garāmejot uz interviju «Baltkom radio» (un nevis tumšo spēku laikus noorientēts uz vietu, kur SABists būs ieprogrammēts novietot savu auto — ak, piedodiet, sazvērestības teoriju cienītāji!), šo ainu iemūžināju ar savu mobilo telefonu. Bildītes, kuras diskā aizsūtītas ģenerālprokuroram, joprojām atrodas arī telefona atmiņā, kazi, kādiem tiesībsargiem vēl noderēs.
Toties paveicās SABistam citā ziņā — ar to, ka viņa pārstāvētajai «valsts drošības iestādei» ir tik izprotoša vadība ar biroja direktoru Jāni Kažociņu priekšgalā. Nepagāja ne diennakts kopš nesmukuma nākšanas biroja vadības ausīs, kad drošībniekam tika piespriests, pēc Kažociņa domām, skarbs un taisnīgs sods — mēneša amatalgas samazināšana par soda naudas apmēru, kāds par auto novietošanu invalīdu stāvvietā paredzēts Administratīvo pārkāpumu kodeksā (tātad, ja nemaldos, 40 latiem).
Te, protams, rodas zināma viela pārdomām par to, ka šīs «valsts drošības iestādes» — vismaz vārda pēc visnopietnākās no Latvijā esošajām — vadītājs ar bezgala skarbo lēmumu saviem darbiniekiem bez kādiem kompleksiem skaidri pasaka: uz savu atbildību, mani mīļie slepenie zēni, varat darīt visu, kas vien ienāk prātā, bet gadījumā, ja būsiet tādi lempji un neveiksminieki, ka iekritīsiet, rēķinieties ar sodiņu, kāds nu tur likumdošanā paredzēts, bet ne par ko citu gan varat neuztraukties.
Jā, protams, kāds gan mums pamats domāt, ka mēs dzīvojam kādā Eiropas valstī, kurā pēc šādas nejēdzības nākšanas atklātībā attiecīgā dienesta vadītājam vienkārši nebūtu iespējams neatvainoties sabiedrībai par sava aizbilstamā jociņiem? Ja reiz Kažociņa kunga virsnieka gods, pēc visa spriežot, ir palicis Anglijā, tad tur neko darīt — mūsu valsts sabiedrībai viens augsta kunga spļāviens vairāk vai mazāk galu galā ir tīrais sīkums.
Savā būtībā sīkums ir arī nudien nepārsteidzošā atklāsme, ka mūsu valsts nopietnākajā drošības iestādē strādā un no valsts algu saņem vismaz viens augstas raudzes mazprātiņš, kurš operatīvo transportlīdzekli ar pēc būtības viltotiem numuriem novieto nevis kaut kur klusā šķērsielā, bet gan šķērsām iegrūž invalīdu stāvvietā, un, lai tas būtu vēl «neuzkrītošāks», iebāž logā «narušilovku».
Visbeidzot, lielos vilcienos sīkums ir arī tā, maigi izsakoties, īpatnā situācija, kādā nonāktu cilvēks, kura auto (vai kuru pašu) ar savu neeksistējošiem numuriem apkārto braucamrīku būtu patraumējis bezgala slepenais SABists, sak, visiem mums taču jābūt gataviem kaut ko ziedot mūsu valsts drošības interesēs…
Taču ir kas cits, par ko, manuprāt, tiešām vajadzētu satraukties — nosacītā saistībā ar tām pašām oficiāli sensenos laikos iznīcinātajām numurzīmēm («piesegnumuriem», kā tos nosauc pats SAB), kuras saskaņā ar SAB oficiālo skaidrojumu pieskaitāmas pie drošības iestādes izgatavojamiem un izmantojamiem «dokumentiem un citiem maskēšanās līdzekļiem, lai slēptu atsevišķu operatīvās darbības subjektu struktūrvienību, to dienesta telpu un transportlīdzekļu piederību un darbinieku identitāti».
Tātad tas, kas mums skaidri un gaiši pateikts SAB direktora Kažociņa vārdā, ir — šādu «piesegnumuru» izmantošana (to iegūšanas likumīgumam vai pretlikumīgumam nepievērsīsim uzmanību) ir mūsu svarīgās valsts drošības iestādes būtiska metode, kas tiek izmantota, lai tās darbinieki savās valstiskajās gaitās slēptos un maskētos. Taču vienlaikus, pats to nemaz negribot, Kažociņa kungs mums ir pavēris šķirbiņu uz tiešām nepatīkamo patiesību par mūsu valstisko drošībnieku reālo profesionalitāti.
Es nezinu, kādā spiegu romānā vai Bonda filmā Kažociņa kungs vai viņa apakšnieki ir ieguvuši savas zināšanas par viltotu numurzīmju izmantošanu, uz kurām tad arī balstītas mūsu drošībnieku «maskēšanās» metodes, taču ir skaidrs, ka šīs grāmatiņas un filmiņas datētas ar, domājams, pagājušā gadsimta vidu. Un, lai tie nebūtu tikai tukši vārdi, modelēsim situāciju.
Tātad iedomājieties — jūs esat ļaundaris (vienalga, erudīts krievu vēstniecības spiegs vai mazizglītots pašmāju darbonis), un kā tādu valsts drošības iestādes darbinieki jūs sāk izsekot.
Lai labi nomaskētos, viņi nevar jums braukāt nopakaļ ar trafarētu auto, nepieciešams kārtīgi nomaskēts (tāds, kuru jūs kā ļaundaris neatpazīstat kā valstisko drošībnieku auto) braucamais, kuram tātad saskaņā ar SAB atzīto tiek uzmontēti «piesegnumuri» Kažociņa kunga un viņa padoto izpratnē.
Šo «piesegnumuru» būtība — lai tad, kad jūs kā ļaundaris pamanāt varbūtējos izsekotājus, jums nerodas aizdomas, ka valsts sargsuņi elso jums pakausī. Vienkārši kaut kāda — nez kāda mašīnīte…
Tiktāl viss loģiski, vai ne? Un tad nu, rau, situācija ir šāda: varbūt pagājušā gadsimta 50. gados šī Kažociņa un pārējo muļķadesu kompānijas «piesegnumuru» metode arī nostrādātu, bet ne tagad. Tagad tā ir vienkārši krimināli stulba.
Lieta tā, ka pašlaik pat visdumjākais ļaundaris var elementāri piezvanīt uz Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) informatīvo maksas tālruni un uzzināt veselu virkni datu par konkrēto automašīnu, un tur nav vajadzīgas ne paroles, ne identifikācijas, ne kas cits — tikai nepilns lats par katru sarunas minūti.
Un, ja izrādās, ka automašīnai, kuras valsts reģistrācijas numuru ļaundaris telefoniski nosauc, patiesībā (oficiāli) jau sen ir gluži citi numuri, ļaundaris par to nekavējoties tiek informēts. Un — kāda būtu jūsu reakcija, ko tādu uzzinot?
Varbūt Kažociņa kunga iemīļotajās filmās ļaundari ir pietiekami dumji, lai viņiem nerastos aizdomas, kad izrādās, ka kādai pārāk bieži pamanītai mašīnai oficiāli ir pilnīgi citi numuri, nekā rāda viņu acis — bet realitātē tā nav. Vai ne tā?
Turklāt realitātē vēl pēc pāris darbībām internetā atkal no pilnīgi publiskām datu bāzēm iespējams noskaidrot arī mašīnas oficiālo īpašnieku un to, kādiem numuriem tad patiesībā uz šā auto būtu jākarājas. Un… domājiet nu paši, ko jūs darītu ļaundara vietā.
Protams, vispār jau nomaskēties var arī gudrāk — nu, kaut vai piereģistrēt auto uz kādu fiktīvu SIA-MIA, kādu latvju zemē nekad nav trūcis. Taču, kā izriet no acīmredzamā, līdz šādām supermegaviltībām Kažociņa kungs un viņa komanda nav izauguši.
Šie jefiņi vienkārši izčiepj no CSDD numurus, kuri oficiāli skaitās neesoši, uzkar «tumšai» automašīnai un iedomājas, ka ir Hariji Poteri zem burvju apmetņa, kaut patiesībā ir tikai neprasmīgi mētelīša virinātāji.
Un šī, rau, ir tā lieta, kas mani baida kā šīs zemes, atvainojiet par patētiku, pilsoni. Mazāk mani baida un satrauc tas, ka šādi puskoka lēcēji trekni dzīvo uz valsts rēķina, bet vairāk tas, ka no šādiem jefiņiem ir atkarīga valsts drošība.
Ja vienā pusē ir, piemēram, Bonda filmas saskatījies Kažociņš vai mums jau zināmais SABists, kurš invalīdu stāvvietā maskējas ar Iekšlietu ministrijas caurlaidi logā (ņemiet vērā — 40 lati no algas viņam ir atņemti, bet darbu mūsu galvenajā drošības iestādē bondiņš turpinās), bet otrā — nesimpātisks krievs ar čekas pieredzi, tad uzminiet nu, kurš paliks uzvarētājos, bet kuram uz «piesegnumura» izrādīsies uzrakstīts «muļķadesa».
Protams, ir ļoti viegli jebkuru, pat brēcošāko stulbību un izgāšanos mēģināt nomaskēt ar vārdiem — mēs esam profesionāļi un zinām, ko darām. It īpaši viegli to ir darīt, ja ir iespēja aizslēpties aiz valstiskās slepenības plīvura, skaidri zinot, ka pašreizējie mūsu valstisko drošībnieku kontrolētāji ir no tādas pašas nespējnieku sugas. Bet lietas būtību tas diemžēl nemaina.