Atskatoties uz 2011. gada populārākajiem rakstiem.
Pēdējos gados masu informācijas līdzekļus burtiski pārpludina informācija par 2012. gadu un ar to saistītajām iespējamajām Zemes katastrofām. Tiek prognozēta elektrības pazušana Saules magnētisko vētru ietekmē, tiek prognozēti plūdi ledāju kušanas dēļ, tiek paredzētas zemestrīces, zemes garozas pārvietošanās, noslēpumainās planētas Nibiru ierašanās un vēl citi draudi, kas automātiski attīsta domu par pasaules gala iestāšanos.
Protams, vērojot dabas izpausmes mūsdienās, būtu nepareizi izlikties, ka nekas pasaulē neliecina par attiecīgām tendencēm. Dažādas kataklizmas nebijušā biežumā ir novērojamas, un gan jau ka pētniekiem, balstoties uz ievākto datu bāzi, ir objektīvs pamats sniegt prognozes un paredzējumus. Daba it kā mūs gribētu brīdināt par savu spēku, lai mēs attaptos no ilūzijām par cilvēka spēju varenību. Taču ir vēl cita lieta, par kuru vispār tiek runāts gana maz un gandrīz nemaz saistībā ar maģiski piesaukto «2012». Varbūt, ka patiesie cilvēces diskomforta draudi ir meklējami kaut kur pavisam citur?
Pirmajā rindkopā uzskaitītajām iespējamajām nebūšanām piemīt viena kopīga iezīme – tās visas ir dabas izpausmes un it kā tiešā veidā nav atkarīgas no cilvēka aktivitātēm (šeit gan jāsaprot teiktā relatīvisms. Kosmosā viss ir savstarpēji saistīts, un, protams, cilvēka rīcība Zemes resursu intensīvajā patēriņā nevar palikt bez sekām. Zemes «uzvedība» attiecība pret cilvēku izriet tieši no tā!).
Šeit es vēlētos likt akcentu uz ko citu – procesiem, kas ir cilvēku izdomāti, TIEŠĀ veidā atkarīgi no cilvēka aktivitātēm, kā arī uz šo procesu sekām uz cilvēci kopumā.
Nevienam nav noslēpums, ka cilvēki tiek programmēti uz patēriņu. Mārketings ar dažādu metožu palīdzību aicina pirkt, pirkt un vēlreiz pirkt gan vajadzīgas, gan mazāk vajadzīgas lietas - galu galā, patēriņš ir tā lokomotīve, kas «velk» visus pasaulē esošos biznesus.
Pamatvajadzību apmierināšanai īpašs mārketings gan nav vajadzīgs (nu, jā, izņemot gadījumus, kad ar konkurentiem jācīnās), tāpēc tiek spiests uz kaudzi citu «iedomāto» vajadzību. Piemēram, vajadzību piederēt konkrētai ļaužu grupai pēc statusa. Vai vajadzību piederēt cilvēku grupai, kas sevī nes veiksmes vai vīrišķības / sievišķības etalona stāstu. Vai vajadzību pašapliecināties. Sarakstu var turpināt.
Ar «iedomāto» vajadzību palīdzību cilvēki tiek nozombēti tiktāl, ka patiesībā vairs jau neatšķir, kur beidzas viņu fundamentālās vajadzības un kur sākas viss šis iepotētais frīkšovs. Ego diktētā vajadzība būt par «Kaut Ko» ir dziļi jo dziļi ieaudusies cilvēku apziņā un jau kļuvusi par cilvēces kolektīvās apziņas sastāvdaļu. Savukārt, statusu būšanai par «Kaut Ko» sabiedrības acīs piešķir patērētās lietas un lietotās mantas.
Tagad iedomāsimies, kas notiktu, ja to visu pēkšņi atņemtu.
Iedomāsimies, ka augsti statusotās baltās pilsētu apkaklītes pēkšņi spiestas doties uz laukiem ar zirgu art zemi, slaukt govis un mēzt kūtsmēslus. Pie kam, tas nav kaut kāds realitātes šovs, kurā var uz laiku ieiet paspēlēties, bet tas ir tā pa īstam un uz daudziem, daudziem gadiem bez iespējas tad, kad «piegriežas» izlēkt ārā un turpināt pierasto komfortablo ampelēšanos. Iespējams, kāds teiks – tas jau nudien nav nekas traks, tas jau ir gluži normāli, dzīvesveids būtu veselīgāks. Bet vai viegli būtu atteikties no sabiedrībā iepotētajām pseidovērtībām un attiecīgajiem dzīves paradumiem, komforta? Un, galvenais, vai viegli būtu pieņemt, ka esmu «tikai» dabas daļa kopējā naturālās saimniekošanas procesā un atteikties no leģendas, ka es esmu pašpasludinātais «Kaut Kas»?
Hroniskiem alkoholiķiem krasa alkohola lietošanas pārtraukšana varot izraisīt tik spēcīgu šoku, ka tas varot izsaukt pat nāvi. Teikto var attiecināt uz jebkuru apreibinošo vielu lietošanu. Un vai nav tā, ka pastāvošā pseidovērtību skala rada līdzīgu apreibuma apmātību? Šī skala ir valdījusi pār cilvēces prātiem daudzus gadu desmitus. Var droši apgalvot, ka te ir runa par hronisku apmātību, pie kam, tik ilgi un tādā stadijā, ko neviens alkoholiķis tādu neizvilktu. Un, ja to visu vienā jaukā dienā atņem?
Ar atņemšanu es nedomāju revolūciju un ar to saistīto «ekspropriētāju ekspropriāciju.» Un te mēs nonākam pie nebūšanām, kuras atšķirībā no pirmajā rindkopā uzskaitītajām vistiešākajā veidā rodas no cilvēku radītajām sistēmām.
Atcerēsimies pagājušās desmitgades ekonomisko krīzi, kuras sekas mēs jūtam vēl joprojām. Kas tad tur īsti notika, kas bija par cēloni patēriņa krituma vilnim ar sekojošo bezdarbu un ekonomisko stagnēšanu bezmaz vai visā Eiropā?
Būtībā pasaules mērogā nenotika nekas liels. Tā teikt, «nasing spešel». Sabruka viena ASV banka. Jā, nenoliegsim, «Lehman Brothers» bija liela banka ar milzīgu uzticības kredītu savas ilgās darbības dēļ. Bettā bija tikai viena banka, turklāt ne pati lielākā ASV. Taču ekonomiskie tīkli ir savstarpēji tik saistīti, ka tālāk sekoja citu banku grūtību lavīna un virknei Eiropas valstu nācās iejaukties, lai sastutētu savas bankas un nenotiktu fiskālo problēmu eskalācija ar vēl lielākām negatīvām sekām.
Kas tad piemeklēja «Lehman Brothers», kā banka ar tik senām tradīcijām pēkšņi varēja nonākt grūtībās? Atbilde meklējama darbībā ar vērtspapīriem. Būtībā tika strādāts ar vēl nenopelnītu naudu, pārvēršot virtuāli to it kā nopelnītā. Pienāca brīdis, kad šī piramīda vienkārši sabruka.
Pavērosim, kas notiek pasaulē tagad un kā tas izskatās salīdzinājumā ar «Lehman Brothers» problēmu mērogiem.
ASV ekonomika tiek uzskatīta par varenāko visā pasaulē. Ne velti ASV dolārs kalpo kā maksājuma līdzeklis it visur, citiem vārdiem, ASV dolārs arī Āfrikā ir ASV dolārs.
Tad nu lūk, laikā, kad tiek rakstītas šīs rindas, ASV kongress tikko kā ir piekritis ārējā parāda palielināšanai. Ja tas nenotiktu, ASV kā valsts dažu dienu laikā bankrotētu. Situācija tika [īslaicīgi] izglābta, taču ārējā parāda pieauguma tendence tagad ir tāda, ka 10 gadu laikā tas būs vienāds ar visu valsts iekšzemes kopproduktu(!!!).
Smaga situācija ir Grieķijā - burtiski nupat ir saņemta ziņa, ka SVF ir jāglābj arī Spānija un Itālija. Gana tuvu tam esot arī Francija un Portugāle.
Situācija tiek [īslaicīgi] glābta, ļaujot attiecīgajai valstij, balstoties uz vērtspapīriem, turpināt dzīvot ar nenopelnītu naudu. Vai sajūtat kopsakarības ar «Lehman Brothers»? Viss ir gana līdzīgi, atšķirība ir mērogā. «Lehman Brothers» stāsts ir kā neliela nevainīga rindkopa salīdzinājumā ar šī brīža pasaules ekonomikas metastāžu daudzsējumu romānu. Secinājumus par seku apjomiem (kuri būs proporcionāli cēloņiem) izdarīs katrs lasītājs pats. Katrā ziņā daudzas leģendas par «es esmu Kaut Kas» būs spiestas sagāzties, jo leģendu ģenerējošo industriālo impēriju vairs nebūs. Cilvēcei kopumā tas varētu būt gana veselīgi, jo jebkuras «Kaut Kā» daļas zaudēšana cilvēku pietuvina savai patiesai būtībai. Cita lieta, ka šeit tas var notikt strauji, sāpīgi un šokējoši un, iespējams, daļa cilvēces to nespēs pieņemt. Savukārt tiem, kas spēj katru mirkli pieņemt kā jaunu un radošu, kas ar sirdi un prātu saprot, ka šeit uz zemes mums nekas nepieder un viss ir tikai iedots lietošanai, kas sāk saprast un piedalīties Esamības formu rotaļās, īpašām problēmām nevajadzētu būt.
Tagad padomāsim par divām paralēlēm saistībā ar iepriekš teikto.
Pirmā paralēle iet roku rokā ar sazvērestības teoriju, ka pasauli būtībā pārvalda (lasi – dzen postā!) maza saujiņa ļaužu, kuri savās rokās ir koncentrējuši visa kapitāla plūšanas sviras. Viņi tā kā būtu tie, kas «vainojami» pie ekonomiskajām kataklizmām, jo arī caur tām [īslaicīgi un iluzori] tiek nodrošināta viņu varenība. Protams, sagāžoties impērijām, neizbēgami sagāzīsies arī varenība, jo nebūs jau vairs ko pārvaldīt. Šeit veidojas interesanta kopsakarība ar cilvēka ego. Ego ir pamatā alkatībai, varaskārei un citām vairāk vai mazāk nepatīkamām lietām, kas cilvēku novirza no Esamības likumiem. Savukārt novirzīšanās no Esamības likumu ievērošanas izsauc slimības, kuras atņem cilvēkam dzīvības enerģiju un dzen viņu postā. Tātad gan saujiņas vareno, gan ego gadījumā visa darbošanās notiek iedomātu vērtību ģenerēšanas vārdā, kas agri vai vēlu pašu objektu noved pie iznīcības. Vai to var apturēt? Paša objekta ietvaros nevar. Ekharts Tolle ir trāpīgi teicis, ka policijas priekšnieks nevar noķert ļaunprātīgo dedzinātāju, ja ļaunprātīgais dedzinātājs ir pats policijas priekšnieks. Lai kaut ko mainītu, ir jāizkāpj no objekta rāmjiem.
Otrā paralēle ir saistībā ar laiku un smilšu pulksteni. Sarmīte Krišmane reiz vienā sarunā tēlaini salīdzināja šī brīža laika plūsmas straujumu ar smilšu graudu plūsmu smilšu pulkstenī. Jo tuvāk ir pārmaiņu laiks, jo tuvāk mēs atrodamies smilšu pulksteņa šaurajam viduspunktam, jo straujāka ir smilšu graudu lineārā kustība (lasi – intensīvāks laika ritējums). Šo pašu tēlaino salīdzinājumu viņa attiecināja arī uz cilvēku transformācijas procesu mūsdienās – princips ir tieši tas pats, tikai atšķirībā no smilšu graudiem, šoreiz kustība notiks no lejas uz augšu. Cilvēka uzdevums – izkļūt cauri smilšu pulksteņa šaurajam viducim. Kas ir nepieciešams, lai to paveiktu? Acīmredzot, lai neiesprūstu šaurajā viducī, cilvēkam ir jābūt brīvam no visām iedomātajām saitēm un pseidovērtībām. Ja cilvēks nespēs tās atmest – paliks smilšu pulksteņa apakšējā galā; nesamā bagāža cilvēkam neļaus izkļūt cauri šaurajam viducim un novedīs pie iznīcības. Kā lai te neatceramies Bībeles tēzi par kamieļa izlīšanu caur adatas aci un bagāta cilvēka [ne]nonākšanu debesu valstībā!
Attiecībā uz pirmo augstākminēto paralēli - risinājums nekad neatrodas problēmas iekšpusē. Lai atrisinātu problēmu, ir nepieciešams «izkāpt» no esošajiem, problēmu izveidojušajiem apziņas rāmjiem. Cilvēki ir radījuši zinātni ar nosaukumu «ekonomika» un līdz ar to ilūziju, ka viņi «zina». Taču dzīve nemitīgi piespēlē situācijas, kas sašķoba vismonolītākās un rigidākās konstrukcijas. Dziesminiekam Leonard Kohen dziesmā «Anthem» ir vārdi:
«There is a crack in everything
That is how the light gets in»
(ja tulko «nedzejiski» – it visā ir pa plaisai, tas ir veids, kā iekļūt gaismai)
Šīs divas rindas ir apceres vērtas. Bet tas, iespējams, būs cits raksts.
Materiāls sagatavots sadarbībā ar www.e-misterija.lv