Londonas olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvēja Mārtiņa Pļaviņa jaunais pārinieks Jānis Pēda sarunā ar «Apollo» atzīst, ka, atgriežoties bīčvolejbolā, grūtākais esot bijis sākums, bet tagad ar katru treniņu jūtoties arvien labāk.
Pēda: Ja man nebūtu vēlmes strādāt, tad <i>nečakarētu</i> Mārtiņu (12)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
No volejbola cilvēku puses gadījies dzirdēt apgalvojumu - ja Jānim būs gribēšana, tad viss būs kārtībā. Pēda skaidro, ka par viņu radies slikts iespaids saistībā ar Latvijas izlasi klasiskajā volejbolā, kur katram ir savs stāsts.
«Ja man nebūtu vēlmes, tad noteikti nebūtu piekritis Mārtiņa piedāvājumam, jo vienkārši čakarēt cilvēku nav jēgas,» uzsver Jānis. «Jau pirms diviem gadiem man bija doma atgriezties pludmales volejbolā, un tolaik runāju ar Tomu Šmēdiņu. Taču šī saruna palika starp mums, bet vēlāk informācija par to nonāca arī līdz Aigaram [Birzulim].»
«Pēc olimpiskajām spēlēm man tika izteikts piedāvājums. Tomēr nelielas aizdomas bija jau pirms tam, jo Latvija nav tik liela un šo to biju dzirdējis,» skaidro Pēda.
«Kādas būs attiecības ar zāles volejbolu nākotnē? Atgriezties pludmales volejbolā piekritu arī tādēļ, ka vairs pat neesmu ierakstīts Latvijas izlases kandidātos, tādēļ sanāktu četru mēnešu brīvlaiks, kurā tik un tā nāktos strādāt zālē, lai uzturētu sevi formā. Pēc pirmā gada būs jāizvērtē, kā rīkoties turpmāk. Ja redzēšu, ka ir grūti apvienot, tad būs jāpieņem lēmums,» stāsta volejbolists.
Pēda deviņas sezonas nospēlējis Itālijas A1 un A2 līgās, kas ir augsts līmenis, tomēr iekāpt smiltīs ir kaut kas pavisam cits. «Domāju, ka lielākās grūtības ir tikai sākumā. Ja salīdzinām, kāds biju pirms 20 dienām un kāds esmu tagad, tad to pat nevar salīdzināt. Katru dienu pavadot smiltīs, uzlabojumi ir un progress turpināsies. Nevaru nosaukt kādu konkrētu spēles elementu, kurā tagad būtu ievērojami «pielicis», taču zinu, ka varu kļūt vēl labāks.»
Pirms desmit gadiem Jānis kopā ar Tomu Šmēdiņu kļuva par Eiropas U-20 čempioniem, bet kopš tā laika augstākajā līmenī pludmales volejbols nav spēlēts. «Aizgāju uz Latvijas Olimpisko vienību, un tur bija vecie papīri, kuros rakstīts - 2003. gads. Padomāju, ka laiks skrien tā, ka maz neliekas - jau desmit gadi pagājuši.»