Lai cik nepatīkama taisnība, tā tomēr ir labāka par saldiem glaimiem. Atšķirībā no vienas mūsu kaimiņvalsts, Latvijā vēl ir iespējas uzdot jautājumus, pieprasīt atbildes, padalīties ar izdarītajiem secinājumiem – tā teikt, meklēt taisnības. Vēl labāk, ka gala rezultātā varam rast arī pa kādam konkrētam priekšlikumam attiecīgās lietas sakārtošanai. Lai to izdarītu, vispirms ir svarīgi spēt pašiem uz sevi paskatīties bez aizspriedumiem un akliem noliegumiem.
Meklējot iespējamos juridiskos iebildumus latgaliski izteikta zvēresta gadījumā un tos pārbaudot, atklājās pietiekami jocīga situācija arī pašas «latviešu literārās valodas» saistībā. Kas tad īsti ir pareiza latviešu valoda? Kas to apstiprina? Kur var ar to iepazīties?
Lai nebūtu nekādu pārpratumu, rakstīju vēstuli Ministru kabineta (MK) vadītājai ar lūgumu norādīt, kad (un kādas) latviešu literārās valodas normas īsti ir apstiprinātas?
Atbildi, Straujumas kundzes uzdevumā, sagatavoja Tieslietu ministrija, kurā informēja, ka MK līdz šim ir apstiprinājusi šādas latviešu literārās valodas normas:
Un tas ir viss? MK ir apstiprinājis noteikumus, kā rakstīt personu vārdus uzvārdus (kur dažas normas, manuprāt, ir pretrunā ar jau pieminēto Valsts valodas likuma 3. panta ceturto daļu), un skaidrojumu, kad rakstīt «eiro», kad «euro». Viss.
Visām manām latgaliski sarakstītajām vēstulēm (uz Saeimas deputāta oficiālās veidlapas) esmu saņēmis gan Valsts valodas centra, gan Uzņēmumu reģistra, gan Saeimas juridiskā biroja, gan TM un MK atbildes. Viņiem nav tiesību neatbildēt.
Lai tad tomēr mēs valstī neaizietu pilnīgā valodas anarhijā, uzskatu, ka Ministru kabinetam beidzot ir jāpilda Valsts valodas likumā uzliktais pienākums un vistuvākajā laikā ir jāapstiprina latviešu literarās valodas normas – svarīgi piebilst – abu latviešu valodas vēsturiski izveidojušos literāro tradīciju pareizrakstības noteikumus.
Ir grūti celt māju, ja nav ielikti stipri pamati. Tā arī grūti valstī sakārtot kaut vai vienu jomu, ja pat nav skaidrības par nācijas pamatvērtību – valodu.