No dzimtenes Baltkrievijā izraidītais un Krievijā nepārāk gaidītais ietekmīgais žurnālists Pāvils Šeremets norāda - Krievijas žurnālisti nes tiešu atbildību par cilvēku nāvi Austrumukrainā.
Žurnālists: Kad satieku savus Krievijas kolēģus, viņiem ir kauns (172)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raidījums «Nekā personīga» vēstī, ka no savas pašreizējās mājvietas Šeremets bija ieradies Rīgā. Par savu personīgo traģēdiju viņš sauc tuvā drauga Borisa Ņemcova slepkavību. Kā saka pats žurnālists – viņa dzīve ir uzskatāms piemērs kā dažādu valstu līderu neprātīgā politika ir salauzusi dzīvi un karjeru. Un tādu kā viņš ir miljoniem.
«Kad es satiekos ar saviem Krievijas televīzijas kolēģiem, viņiem ir kauns. Un viņi visu laiku atvainojas. Un sāk man stāstīt – tu saproti, man ir kredīts, hipotēka, ģimene. Tā it kā man nebūtu ģimenes vai kredīta. Tas ir smagi dzīvot, strādāt un zināt, ka tu katru dienu melo un katrs cilvēks var tev uz ielas pienākt un iespļaut sejā par to, ko tu esi izdarījis. Es uzskatu, ka Krievijas žurnālisti, kuri strādā televīzijā, nes tiešu atbildību par cilvēku nāvi Austrumukrainā. Viņi tieši tā pat ir vainīgi pie šī kara kā teroristi – Strelkovs, Baradajs, kā Krievijas karavīri, kā «Vienotā Krievija» un Putins. Tāpēc es guļu mierīgi, sirdsapziņa man ir tīra,» viņš sacīja.
Šeremets uzskata, ka Putina plāns esot noturēties pie varas maksimāli ilgi. Nākamgad parlamenta vēlēšanās partija «Vienotā Krievija» gatavojas pārliecinošai uzvarai. Un valsts turpinās tērēt fantastisku naudu, lai attīstītu armiju. Jo Krievijas līderi uzskata, ka cieņu var iemantot tikai tie, kuriem ir daudz tanku.
Žurnālists norāda: «Es domāju, ka Putins turpinās karu ar Ukrainu. Un ne obligāti ar tankiem un zaldātiem. Viņam ir principiāls plāns – Ukrainas kā valsts iznīcināšana. Un viņš to mēģinās panākt jebkuriem līdzekļiem – kara, ekonomiskiem, politiskiem. Viņš Ukrainas dēļ ir kļuvis par izraidīto pasaules politiskajā arēnā. Un viņam ir jāpierāda visai pasaulei – Obamam, Merkelei, Olandam, ka viņam bija taisnība, ka Ukraina ir «failed country». Tāpēc no Ukrainas viņš neatlaidīsies.»
Īpaši ciešas attiecības žurnālistam bijušas ar Krievijas opozīcijas līderi Borisu Ņemcovu. Drauga nāve bijis neiedomājams šoks. Šeremets uzskata, ka atlikušajiem Krievijas opozicionāriem vairs nav līdera ar tādu pieredzi, zināšanām un harismu, kurš spētu aiz sevis pulcēt masas. Neatkarīgi, kurš vainojams Ņemcova nāvē, Kremlim slepkavība bijusi izdevīga, lai mazinātu opozīcijas cīņas sparu.
«Kad nogalināja Ņemcovu, es sajutu tukšumu. Pilnīgu tukšumu. Es biju paralizēts. Tas ir briesmīgi... Kad es atceros... Man vieglāk ir runāt par politiku, nevis par Borisu. Jo es joprojām nespēju noturēties, lai arī esmu tāds veselīgs vecis. Man ir sajūta, ka esmu zaudējis vecāko brāli. Mums vecuma starpība ar viņu bija 11 gadi un viņš man pēdējos gadus bija kā vecākais brālis. Es vienmēr varēju rēķināties ar viņa atbalstu un viņa palīdzību,» norāda žurnālists.
Žurnālists cietis arī cita režīma dēļ. Dzimtenē Baltkrievijā Pāvils Šeremets kļuvis par nevēlamu personu – savu izteikumu un darba dēļ vairākkārt sēdējis Baltkrievijas cietumos.
Vienu reizi izlaists pēc personīga Borisa Jeļcina lūguma. Pret režīmu dziļi personisks naids radies kopš 2000.gada. Tolaik Baltkrievijā bez vēsts pazuda Pāvila kolēģis operators Dmitrijs Zavadskis. Līdzīgi kā vairāki opozīcijas politiķi, Zavadskis tā arī nav atrasts.
«Nav šaubu, ka viņš ir nolaupīts un nogalināts. Ir dažādas versijas, kurš to izdarīja un kā. Bet viss noved pie tā, ka vainīgi ir Baltkrievijas specdienesti. «Nāves vienības», kuras pirms 15 gadiem Lukašenko kritiskos brīžos nolaupīja un nogalināja cilvēkus. Tas atgādina to, kas šobrīd notiek Krievijā. Šobrīd Putinam Krievijā ir tāds kritisks brīdis. Viņi ir iebiedēti, viņi baidās no revolūcijas un sarīko tādas smagas represijas. Kā Ņemcova slepkavība, kā opozīcijas aktīvistu aresti un piekaušanas, antimaidans, radikālu grupējumu veidošana, kas uzbrūk opozīcijas aktīvistiem. Tas ļoti atgādina to, kas notika Baltkrievijā pirms 15 gadiem,» sacīja Šeremets.
Par pēdējo Eiropas diktatoru dēvētais Aleksandrs Lukašenko pie varas nāca 1994.gadā. Pēc desmit gadiem Lukašenko referendumā panāca grozījumus konstitūcijā – ka vienu cilvēku par prezidentu var pārvēlēt neskaitāmas reizes. Šogad būs kārtējās vēlēšanas, kurās visticamāk prezidentu Lukašenko pārvēlēs jau piekto reizi.
«Šodien Krievijas politologi un žurnālisti paziņo, ka Lukašenko 2015.gads esot īpašs. Notiks prezidenta vēlēšanas, tāpēc esot cerība un iespēja viņu atstādināt. Nomierinieties kungi. Lukašenko nav tas cilvēks, kuru var atstādināt. Viņš prezidenta maizi jau ir atēdies. Pat pašās sliktākajās situācijās es nepārdzīvošu. Bet atstādināt mani var tikai baltkrievu tauta. Pat, ja visa pasaule nostāsies pret Lukašenko, viņš tik un tā kļūs par prezidentu, ja vien viņš to vēlēsies,» viņš norādīja.
Iepriekšējās vēlēšanas 2010.gada decembrī pavadīja protesti Minskas ielās. Demonstrācijas apspieda drošības dienests. Smagi piekāva, arestēja un līdz pat sešiem gadiem cietumā ieslodzīja žurnālistus, opozīcijas līderus un viņu atbalstītājus.
Žurnālists norāda: «Tas nav viegli dzīvot ar sajūtu, ka tu nevari atbraukt uz dzimteni. Pirms gada man nomira tēvs. Kad viņš vēl bija dzīvs, viņš lika man apsolīt, ka brīdi, kad viņš nomirs, es nebraukšu uz viņa bērēm. Un es viņam apsolīju – jā, protams. Bet, kad es to teicu, es zināju, ka lauzīšu šo solījumu. (...) Es biju «impērijas cilvēks». Piedzimu Minskā, man ir Krievijas pase, bet dzīvoju es Kijevā. Man ir daudz grūtāk apzināties, ka mana pasaule, nosacītā «krievu pasaule» Putina dēļ ir sabrukusi. Un tādu kā es ir miljoni. Mēs šīs avantūras dēļ un šo dažādo mītisko ideju dēļ esam cietuši.»
Latvija pēdējos divus gadus kļuvusi par sarunu vedēju starp Baltkrieviju un Eiropu. Mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (V) Briseles uzdevumā ticies arī ar Lukašenko. Eiropai neesot ilūziju, ka režīms nav demokrātisks. Tālāka sadarbība iespējama vien tad, ja Baltkrievijā atbrīvos politieslodzītos, pārtrauks ierobežot preses un citas brīvības.
«Savā ziņā jā – prezidentūras elements un mūsu nostāja sākot no 2013.gada ir izvirzījusi mūs par tādu valsti, kas cenšas normalizēt šīs attiecības, balstoties uz pietiekami delikātu līdzsvaru starp interesēm un vērtībām. Un ārpolitikā parasti šo līdzsvaru novilkt ir diezgan sarežģīti un dažreiz ir jābūt samērā filigrāniem,» norādīja ministrs.
Baltkrievijā tuvojas prezidenta vēlēšanas, bet ekonomika stagnē, algu izmaksas sāk kavēties. Lai briestošo neapmierinātību sabiedrībā mazinātu, Lukašenko nepieciešams iegūt no Eiropas lētus aizdevumus. Tas pēc Pāvila Šeremeta domām esot vienīgais iemesls, kāpēc Baltkrievija uz brīdi sākusi skatīties Rietumu virzienā. Žurnālists piekrīt – labāk ar Baltkrieviju runāt nekā to nedarīt. Tomēr Eiropai jābūt piesardzīgai.
«Jau viss ir sen pateikts. Atbrīvo politieslodzītos, pārtrauc noniecināt opozīciju, sarīko brīvas vēlēšanas, un mēs tev palīdzēsim. Viss ir skaidrs. Dot viņam naudu pirms tam kategoriski nedrīkst. Tāpēc, ka viņš apmānīs,» viņš norāda.
Maijā Rīgā notiks austrumpartnerības valstu samits. Tuvākajās dienās vairākām valstīm, tajā skaitā Baltkrievijai, Eiropas prezidents izsūtīs ielūgumus ierasties Latvijā. Vai uz Rīgu brauks pats Lukašenko vai arī kāds zemāka līmeņa politiķis, tikšot saskaņots diplomātiskajos kanālos nākamā mēneša laikā.