Kā jau katru gadu, klāt ir 1.septembris, kad neskaitāmi skolnieki pēc brīvsolī pavadītas vasaras atkal atgriezīsies skolas solā. Tiesa, dažiem šī diena ir jo īpašāka, jo skolas solā sēdīsies pirmo reizi. Par iedrošinājumu un uzmundrinājumu tiem, kuriem šī diena varbūt nedaudz iedveš bailes, «Apollo» sarunā ar TV un radio personību Baibu Sipenieci-Gavari gremdējās viņas skolas laika atmiņās.
Ļeņinam uzticīga
«Pati pirmā skolas diena man ir spilgti, bet fragmentāri iespiedusies atmiņā,» saka televīzijas un radio personība Baiba Sipeniece-Gavare. «Es atceros, ka visiem bērniem bija sarafāni ar skolas emblēmu. Es nesapratu, kā tas varēja notikt – man mamma nebija tādu nopirkusi. Viņa man bija uzšuvusi svārciņus ar lencītēm. «Rīgas modēs» toreiz bērniem arī tādi bija. Un blūze man bija balta ar tādu baigo žabo. Es atceros, ka ienāku klasē un ieraugu - visi ir tajos sarafānos, bet es esmu pilnīgi citādākā tērpā,» ar smaidu atminas Sipeniece.
Pasākumu vadītāja atceras, ka pirmajā skolas dienā viņai viss licies ļoti svarīgs. Arī tas, ko stāstījusi skolotāja. «Kaut ko par dzimteni, kā jau tas 1977. gadā varēja būt. Dziļais padomju laiks. Kaut kāds Ļeņins. Un es domāju – cik es būšu laba skolniece, Ļeņina mazmeita!» viņa smejas, piebilstot, ka spilgtā atmiņā palikusi arī fotografēšanās pie skolas.
«Bija tāda ārkārtīgi liela apņemšanās, cik es būšu laba, Ļeņinam uzticīga un tā,» ar smaidu atklāj Sipeniece.
Pēc astotās klases viņa uzsāka mācības Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasē. «Es toreiz domāju – kā tas viss būs? Sveša vide, pilsēta un teātris. Ārkārtīgi liels pacēlums. To dienu es ļoti labi atceros. Klasi, kurā iegāju, klases audzinātāju un meiteni, ar kuru sasēdos kopā,» stāsta Sipeniece.
Dažādie kārdinājumi
Viņa apsēdusies blakus kādai ārkārtīgi skaistai meitenei ar ļoti bieziem matiem. Abas pēc tam dzīvojušas kopā internātā: «Un tad viņa nogrieza matus un sāka nenakšņot internātā. Tās jau ir citas atmiņas, kā pusaudzim dzīve uzliek pārbaudījumu bez vecākiem – noturies vai nenoturies.»
«Viņa sapinās ar Valmieras puišiem, ne īsti labajiem un sāka dzīvot dzīvi, kas bija kārdinoša meitenei tajā vecumā - alkohols un cigaretes. Pēc pirmā pusgada viņu atskaitīja no skolas un es neko daudz par viņu nezinu,» stāsta Sipeniece.
Par sevi pasākumu vadītāja atklāj: «Nebiju nekāda pirmrindniece. Mani izglāba… nu, mazums, kas mani tur izglāba. Acīmredzot biju vairāk laba nekā slikta. Laikam zināju kaut kādu robežu,» viņa aizdomājas.
«Manuprāt, skolotājiem bija tādas divējādas izjūtas. Kā jau tas dažkārt gadās, man bija diezgan daudz enerģijas un vajadzēja kaut kur to likt. Iespējams, ka es visu neizmantoju mācībām, bet visādiem blakus pasākumiem,» atzīst Sipeniece.
Tomēr nekādi lielie nedarbi tie neesot bijuši: «Bija nervozo skolotāju kaitināšana, kas man tagad liekas tīrās šausmas.»
«Es biju no labas ģimenes, māsa labi mācījās un skolotāji visu laiku cerēja, ka es savākšos, bet uzvedība man nekad nebija priekšzīmīga. Nekad. Vienmēr bija apmierinoša vai laba. Tagad es saprotu, kāpēc tas bija. Aktīvs uzvedības veids,» smejas Sipeniece.
Televīzijas personības būtība tiekusies pēc iespējas savu enerģiju kaut kur novirzīt, un tas arī veiksmīgi izdarīts: «Kad Valmierā sākās visas teātra iestudēšanas, tad beidzot bija kur novadīt to enerģiju. Tika novadīta labvēlīgā gultnē, un tad jau bija labi.»
Pareizās receptes nav
Vaicāta par ieteikumiem pirmklasnieka vecākiem, Sipeniece uzsver, ka nekādā gadījumā nedrīkst pacelt balsi un iedvest bērnam nepatiku pret mācībām. Tomēr viņa atzīst, ka tas noteikti nav viegli izdarāms.
«Baigai pacietībai jābūt. Jācenšas no visām situācijām iziet ar ārkārtīgi lielu mīlestību un humoru. Savādāk nevar. Nevar bērnu iemest skolā un pateikt – viss, tava bērnība beidzās, tagad sākās tavi nopietnie darbi. Piezemēšanos vajag izdarīt pēc iespējas mīkstāku,» uzskata Sipeniece.
Tāpat neesot jāseko sabiedrības standartiem vai jādara lietas tikai tāpēc, ka tas varētu būt prestiži: «Nevajag to – iesi tenisā, tāpēc, ka tas ir prestiži, vai iesi golfu mācīties, jo kad izaugsi liela, sāksi mācīties prestižā vietā, tad būs stilīgi spēlēt golfu.»
Bērnam neesot arī par katru varu jākļūst par teicamnieku: «Es pat nezinu, kur tie visi teicamnieki ir palikuši. Tie, kas bija manā klasē, es viņus neredzu top biznesmeņu listē.»
Galvenais, lai par labu cilvēku izaug? Sipeniece iebilst: «Varbūt arī tas nav pareizākais formulējums, jo nevar būt arī par nastu sabiedrībai. Labs cilvēks var būt par nastu sabiedrībai.»
Viņa uzsver, ka neviens nav uzrakstījis recepti. Izdarīt izvēli var tikai mēģinot vai vadoties pēc intuīcijas: «Viens saka – ļoti jāmīl bērni, bet es esmu redzējusi bērnus, kas ir uzauguši vecāku mīlestībā, bet ir absolūti nelieši. Viņiem bijuši vecāki, kas viņu vēlmes no lūpām nolasījuši, un viņi ir izauguši par diezgan nejaukiem cilvēkiem. Protams, ka jāmīl bērni, bet ir arī jābūt pastingriem.»
«Ja vien es zinātu zelta recepti... Pirmā noteikti iegādātu, par bargu naudu,» ar smaidu atzīst Sipeniece.
