Restotas kameras, dēlis gultas vietā un caurums dabisko vajadzību nokārtošanai – nereti tāds ir sabiedrības priekšstats par ieslodzīto dzīvi. Nav nekāds brīnums, jo retajam bijusi iespēja ielūkoties otrpus dzeloņdrāšu žogam, tāpēc portāls «Apollo» saviem lasītājiem sniedz unikālu iespēju uzzināt patiesību par dzīvi lielākajā izmeklēšanas cietumā Latvijā – Rīgas Centrālcietumā.
Vieta, kur sodu izcieš tūkstoši - tā ir ēka Rīgas centrā, kur ikdienas kādam sākas jauna dzīve, ne tajā pozitīvākajā nozīmē.
Rīgas Centrālcietums ir «mājas» aptuveni 1200 ieslodzītajiem – slepkavām, izvarotājiem, narkodīleriem, zagļiem, kukuļdevējiem un ņēmējiem, pedofiliem un citiem likuma pārkāpējiem.
Ja sanācis būt netālu, cietuma ēku nav iespējams nepamanīt – visur apkārt stiepjas mūra siena ar dzeloņdrāšu virtenēm. Acīs pavīd sarkaniem burtiem izlikti uzraksti - «Teritorijā pielieto šaujamieročus».
Ieejot pa Centrālcietuma galvenajām durvīm ik pēc pieciem metriem slejas restoti vārti, kas liek domāt – drošība šeit ir augstā līmenī. Tālāk gan skatam paveras visai nomācoša aina – vairākas ķieģeļu ēkas, milzīgs klajš laukums un tukšums.
20 TV kanāli, spēļu konsole, sporta zāle
Lielākajai daļai no mums, kam nav pilnīgi nekāda sakara ar dzīvi aiz restēm, radies priekšstats, ka cietumnieki sev piespriesto sodu izcieš ieslēgti restotās kamerās, kur viņu vienīgais «draugs» ir apkārt esošās četras sienas un kameras biedri.
Reālā situācija gan ir krietni citādāka. Kamerās pieejams televizors un, kā novēroja portāls «Apollo», pat spēļu konsole «Sony PlayStation». Ieslodzītajiem ir iespēja savu sodu izciest arī ārpus restēm, proti, tiek nodrošinātas dažādas nodarbības, kursi, mācības un profesiju apguves iespējas.
Noziedznieki ik dienas drīkst iet ārā, apmeklēt sporta zāli un mākslas nodarbības, lūgt Dievu kapelā, mācīties svešvalodas, apmeklēt skolu, arodskolu un pat iegūt augstāko izglītību (Par ieslodzīto pašu līdzekļiem). Vienīgais jautājums – cik ieinteresēts ir pats ieslodzītais.
Kā stāsta Rīgas Centrālcietuma Resocializācijas daļas priekšnieks Jurijs Kasatkins, liela daļa ieslodzīto šajās aktivitātēs ir ieinteresēti.
«Tā ir cerība, ka ieslodzītais patiesi pārdomās savu dzīvi un, iznākot no cietuma, nepastrādās jaunu noziegumu, bet cietumā apgūtā profesijā palīdzēs atrast darbu un sakārtot savu dzīvi brīvībā.»
Iespēja pamest cietumu ar izglītības diplomu kabatā
Katru dienu ieslodzītajiem ir dota iespēja apmeklēt skolu, kur tiek pasniegtas vispārējās pamata un vidējās izglītības programmas. Arodskolās ir iespēja apgūt metinātāja, autoatslēdznieka, elektromontiera, pavāra palīga un citas profesijas. Arī «Apollo» apmeklējuma laikā redzam, kā ieslodzītie, ar mācību grāmatām un burtnīcām rokās, gatavojas doties uz speciāli cietumā izveidotajām klasēm.
Tur viss kā parasti – galdi, krēsli, tāfele un priekšā skolotāja. Atšķirība viena – apmācāmie ir ieslodzītie, starp kuriem ir pat slepkavas.
Skolotājas, kas ikdienu pavada kopā ar noziedzniekiem gan atzīst, ka ieslodzītos uztver kā parastus cilvēkus un baiļu sajūta izejot klasē neesot. «Mēs nezinām, ko šie cilvēki ir izdarījuši, par ko sēž, un par to arī neinteresējamies, tāpēc nav vajadzīga īpaša morāla sagatavošanās. Tieši otrādi, parastā skolā bieži trūkst disciplīnas, bet šeit tādas problēmas nav,» atzīst viena no cietuma skolotājām.
Diena sākas sešos no rīta - pamosties ir likums!
Lai arī cietumniekiem tiek dotas neskaitāmas iespējas pilnveidot sevi, mācoties, gatavojot ēst, gleznojot, sportojot un apmeklējot cietuma pasākumus, aiz restēm darbojas sava kārtība, kurai ir jāpakļaujas.
Cietumnieka diena sākas jau sešos no rīta, un pamosties šajā laikā ir likums, pretējā gadījumā pienākas disciplinārais sods.
30 minūšu laikā ieslodzītajiem jāpaspēj pēc noteiktiem standartiem uzkopt kamera, kā arī apģērbties un sakopt sevi. Tālāk seko rīta skaitliskā pārbaude (Tādas dienas laikā ir trīs), kuras laikā ieslodzītie tiek saskaitīti, konstatējot, vai kāds nav pazudis, kādam nav palicis slikti.
Tad kā ierasts - brokastis, kurām seko procesuālās darbības un izglītības pasākumi, satikšanās ar radiem un draugiem, sports un citas aktivitātes.
Dienas noslēgums cietumā ir desmitos vakarā, kad ieslodzītajiem jābūt savās kamerās un jādodas pie miera.
Ar baltu kleitu un «Jā» vārdu aiz restēm
Papildus ikdienišķajām cietumnieku nodarbēm, vidēji reizi mēnesī kāds no ieslodzītajiem teic «Jā» vārdu. Kā stāsta Kasatkins, laulību ceremonijas cietumā nav retums.
«Vidēji reizi mēnesī kāds no ieslodzītajiem vēlas salaulāties noteikti. Atnāk dzimtsarakstu nodaļas pārstāvji, līgava, liecinieki. Bijuši gadījumi, kad pat ar visām baltajām kleitām un puķu pušķiem. Viss notiek oficiāli, atšķirība vien, ka ceremonija notiek cietumā,» atzīst Kasatkins.
Astoņi telefoni kājas protēzē, narkotikas ķermenī un kāpostos
Papildus tā šķietami pozitīvajām nodarbēm, nav noslēpums, ka ieslodzītie cenšas īstenot arī neatļautas darbības. Lielākā problēma Rīgas Centrālcietumā ir neatļauto mantu ienešana cietuma teritorijā.
Šeit ik dienas konfiscē kādu mobilo telefonu vai atrod narkotiskās vielas. Veids, kā šīs lietas tiek nogādātas otrpus žogam, ir pārsteidzošs. Ieslodzīto izdomai nav robežu.
Kā stāsta Ieslodzījuma vietu pārvaldes pārstāve Ināra Makārova, ir bijis gadījums, kad kāds apmeklētājs, kurš apciemojis noziedznieku, savā kājas protēzē paslēpis pat astoņus mobilos telefonus.
Līdzīgi arī ar narkotiskajām vielām - tās tendence paslēpt ķermeņa iekšienē. Reiz kāda cietumā strādājoša firma neatļautās vielas mēģinājusi ienest kopā ar kāpostiem.
Problēmu atzīst arī Rīgas Centrālcietuma priekšnieks Andris Boriss. Viņš stāsta, ka bieži neatļautās lietas tiek pārmestas pāri žogam un ne vienmēr šos gadījumus ir iespējams izkontrolēt.
Jautājot par bēgšanas mēģinājumiem, Boriss stāsta, ka viņa darbības laikā tādi nav piedzīvoti.
Pēdējais bēgšanas mēģinājums tika īstenots 2006. gadā, kad no Rīgas Centrālcietuma izdevās aizbēgt četrām personām. Tiesa gan neilgi pēc tam personas tika aizturētas uz Lietuvas - Polijas robežas.
Uzziņai:
Turpinājums sekos...