Vai aizliegsim arī pagalmus un sētas?

FOTO: r.nial.bradshaw, CC BY-SA 2.0

Nesen, viesojoties kādā no Latvijas mazpilsētām, vienā no vietējām kafejnīcām redzēju skatu – pie galda sēdēja ģimenīte – tēvs, māte, aptuveni 14 gadus veca meita un 20 gadus vecs dēls. Visu četru acis dziļi ieurbušās mobilajos telefonos. Nevarētu teikt, ka tas būtu kas neparasts -  šāda ainiņa sastopama teju katrā Rīgas ēstuvē, uz ielas, veikalos. Šī ģimene (pēc sarunām spriežot -  rīdzinieki), bija atbraukuši svētdienas atpūtā «uz laukiem», lai «izvēdinātu galvas no pilsētas burzmas». Diemžēl, pateicoties sociālajiem tīkliem, kuriem visa ģimene bija «pieslēgta», diez vai šī burzma no galvām kaut kur izkūpēja. Visi bija aizņemti, fotografējot savus pusdienu šķīvjus, iezīmējot atrašanās vietas un priecājoties par to, cik daudziem virtuālajiem draugiem šīs viņu nodarbes «patīk».

Līdz ar interneta uzvaras gājiena sākumu teiciens «lietām, kuras mums kādreiz piederēja, tagad piederam mēs paši» kļuvis dzīvāks nekā jebkad. Cilvēka atmiņas pelēkās šūnas aizstājis «Google», savstarpējo komunikāciju - reizēm grūti saprotamu, aprautu vārdu virknējumi sociālās saziņas tīklos. Mēs vairs nesaprotam, kur beidzas mūsu virtuālā identitāte un vēl mazāk - kur sākas mūsu pašu - īstā.

Absolūtās brīvības gūstā

Absolūtā brīvība, ko piedāvā interneta esamība, apjukušus dara kā bērnus, tā pieaugušos, jo mirklī, kad tev ir pieejams viss, ko vien vēlies, smadzeņu sistēma apjūk. Un, ja nezini, ko vēlies, var gadīties, ka beigu galā tev ir ļoti daudz visa kā, ko patiesībā nemaz nevēlies. Vārdu sakot – kā ar jebko, kas nonāk cilvēka rokās, arī ar internetu un soctīkliem paveras divas iespējas – cilvēks var sagandēt savu dzīvi (varianti ir bezgalīgi – atkarība, slikta kompānija, ievilināšana krāpnieku rokās utt.) vai celt tās kvalitāti (noderīgas informācijas pieejamība, ātra mobilizēšanās, ideju tālāka nodošana utt.).

Līdzīgi, kā pusaudžiem līdz 16 gadiem ir aizliegts vadīt auto, kas nenobriedušo prātu dēļ viņu rokās var pārvērsties par nāvējošu ieroci, Eiropas Parlaments Vispārīgās datu aizsardzības regulā tagad iekļāvis prasību, kas liks jauniešiem līdz 16 gadu vecumam prasīt atļauju vecākiem, lai piereģistrētos sociālajos medijos - «Facebook», «Draugiem», «Twitter» utt. Šī Eiropas Savienības regula pieņemta Eiropas Padomē un stāsies spēkā 2018.gada 24.maijā.

Prasība jau izraisījusi pretrunīgas reakcijas. Idejas nīdēji uzskata, ka ar šādu aizliegumu bērni tiks padarīti vēl neaizsargātāki, jo palaidīs garām daudz svarīgas informācijas, kurai var sekot sociālajos tīklos (piemērs - informācija par Imantas pedofilu, kas izplatījās zibenīgā ātrumā).

Soctīklu pārmērīga lietošana - kā «CocaCola» nesamērīgs patēriņš

Savukārt citi ir pārliecināti, ka tā bērni tiks pasargāti no ļaunu nodomu vadītiem cilvēkiem un atgūs savas sociālās iemaņas. Dāņu psihologs Anders Koldings-Jorgensens uzskata, ka pārmērīga sociālo tīklu lietošana ir līdzvērtīga nesamērīgi lielam «Coca Cola» patēriņam. «Facebook» un «Twitter» maldina smadzenes, liekot tām noticēt, ka elektroniskā saziņa spēj apmierināt skolēnu sociālās vajadzības. Taču cilvēka ķermenis ļoti labi apzinās, ka vienkārši sēž krēslā, neizjūt žestu valodu, nejūt tuvību un citu cilvēku smaržu. Tas ir aptuveni tāpat, kā dzert «Coca Colu» un uzskatīt, ka organisms šādi ir saņēmis visus vajadzīgos vitamīnus un minerālvielas, uzskata psihologs.

Negatīvie piemēri par sociālo saziņas vietņu negatīvo ietekmi, jāatzīst, nav tālu jāmeklē. Ikvienam vēl svaigā atmiņā ir traģiskie notikumi ap Latvijā bāzēto vietni «Ask.fm», kuru ikdienā apmeklē aptuveni 13,2 miljoni lietotāju, un kas ir devītā populārākā sociālās saziņas vietne pasaulē. Galvenokārt pusaudžu vidū.

Sliktā pieredze

2012.gadā pēc «viesošanās» šajā vietnē pašnāvību izdarīja divi īru pusaudži. Tolaik vietnes veidotāji no notikušā norobežojās, taču Īrijas policija sāka izmeklēšanu. 2013.gada vasarā Lielbritānijā 14 gadus veca meitene pakārās, nespējot pārdzīvot pazemojumus, kuriem tika pakļauta šajā vietnē. 2014.gadā Itālijā kāda 14 gadus veca meitene nolēca no pamestas augstceltnes pēc tam, kad vietnes «Ask.fm» lietotāji bija pamudinājuši viņu izdarīt pašnāvību.

Mūsu pašu valstī 2015.gada jūlijā Mārupes novada Skultē tika nogalināta 15 gadus veca meitene, kura ar divus gadus vecāko jaunieti – slepkavu – bija iepazinusies sociālajos tīklos

Šie ir tikai daži piemēri. Pusaudžu pasargāšana internetā bijis «karsts jautājums» Eiropas Parlamentā jau vairākus gadus. Rezultātā tika izlemts likt soctīklu īpašniekiem radīt sistēmu, lai tajos varētu piereģistrēties tikai 16 gadu slieksni sasniegušie vai arī ar vecāku atļauju. Latvijā šo procesu uzraudzīs Tieslietu ministrija.

Eiropas Parlaments nobažījies par bērnu drošību internetā

Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere portālam «Apollo» norāda, ka bērnu un jauniešu drošība internetā šobrīd sabiedrībā ir kļuvusi īpaši aktuāla. Viņa uzsver, ka Latvijā vidēji bērni sāk lietot internetu jau no astoņu gadu vecuma, bet savs profils kādā no sociālajiem tīkliem ir 76% bērnu vecumā no deviņiem līdz desmit gadiem un 93% pusaudžu vecumā no 13 līdz 14 gadiem.

«Vairāki pētījumi rāda, ka bērni un pusaudži internetā ir ne tikai neaizsargāti, bet arī nezina paņēmienus, kā šajā globālajā tīmekļa vidē rīkoties, lai pasargātu sevi no dažādiem draudiem. Gandrīz puse bērnu un jauniešu nedomā, ka fotogrāfiju un citas informācijas ievietošana internetā varētu negatīvi ietekmēt viņu nākotni. Savukārt, vairāk kā 40% bērnu un jauniešu norāda, ka ir saskārušies ar nepatīkamiem pornogrāfiska rakstura materiāliem, kas ir bijuši pieejami bez brīdinājuma,» skaidro Vaidere.

«Visi vecāki satraucas par savu bērnu drošību ārpus mājas. Mēs jau no mazotnes atceramies, ka vecāki mums mācīja «nerunāt ar svešiem cilvēkiem uz ielas, neatslēgt durvis svešiniekiem», bet daudzi no mums aizmirst par šo piesardzību interneta vidē. Uzskatu, ka vecākiem tomēr būtu jāzina, ar ko viņa bērns veic saziņu sociālajos portālos, tāpēc atbalstu izmaiņas regulā, kas paredz, ka bērniem līdz noteiktam vecumam par darbībām sociālajos portālos vecāki jāinformē. Portālos teksti bieži ir ļoti viltīgi un bèrniem līdz ar to bīstami. Manuprāt, vecākiem ir jāzina, kur viņu bērni reģistrējas,» saka Vaidere.

Līdz 16 gadiem tikai ar vecāku atļauju

Tieslietu ministrijas Nozaru politikas departamenta direktore Jekaterina Macuka portālam «Apollo» skaidro, ka institūcijām, juridiskajām personām vai komersantiem, kuri veic datu apstrādi, tiek dots divu gadu ilgs laiks, lai saprastu, vai tas, ko viņi šobrīd dara, atbilst jaunajai regulai.

No valsts puses šī regula ir piemērojama uzreiz, tā nav speciāli jāievieš, uz to var atsaukties tāpat, kā uz jebkuru citu Latvijas Republikas likumu. Vienīgais, ko valsts varētu ieviest - ka vecuma limits tiek samazināts līdz 13 gadiem. Pārējā atbildība gulstas uz sociālo tīklu uzturētājiem.

«Regula paredz, ka viņiem būtu jāvelta saprātīgas pūles, lai identificētu gan to, ka interneta lietotājam ir mazāk par 16 gadiem, gan to, ka piekrišanu dod tie cilvēki, kas tiešām par viņu ir atbildīgi,» uzsver Macuka.

Macuka nemācēja atbildēt, kā rīkosies Latvija, un vai vecuma slieksnis, līdz kuram vecākiem jālūdz atļauja, lai izmantotu sociālos tīklus, tiks samazināts līdz 13 gadiem, kā tas pašlaik ir un arī turpmāk paliks Lielbritānijā.

Lai atrastu kompromisu šajā jautājumā, Tieslietu ministrija plāno konsultācijas ar dažādām nevalstiskajām organizācijām, kuras pārstāv gan bērnu, gan vecāku intereses. Pēc būtības vecuma limits - 16 gadi - jau esot diezgan labi normatīvajos aktos nostiprināts. «16 gadi ir tas vecums, kad bērns iegūst daļēju rīcības spēju,» saka Macuka.

Datu aizsardzības regula arī paredz sodus, ja tās nosacījumi netiek piemēroti.

Sodi var būt dažādi – no brīdinājuma līdz pat vienam miljonam eiro, jo regula attiecas uz visu ES.

«Ja runājam par tādām milzīgām kompānijām kā «Google» vai «Facebook», tad 800 000 eiro sods nav nopietna summa,» uzsver Macuka. Uzraudzības iestādes visās ES valstīs noteiks soda apjoma adekvātumu attiecīgajā valstī atbilstoši lielajām vai mazajām kompānijām. Saprotams, ka mazajām kompānijām sods - viens miljons eiro būtu neadekvāts,» secina Macuka.

Mērķis - aizsargāt bērnus

Macuka uzsver, ka Eiropas Komisijas doma, piedāvājot šādu regulu Eiropas Parlamentam, bijusi bērnu tiesību aizsardzība, kā arī iespēja sniegt vecākiem lielāku brīvību kontrolēt, ko viņu bērni internetā dara. Saprotams, ka bērni internetā atstāj informāciju par sevi, kas viņiem var kaitēt gan nākotnē, gan šobrīd. Apstiprinot sociālajos tīklos nepazīstamus «draugus», bērni pakļauj sevi briesmām – viņi var tikt nolaupīti, izmantoti bērnu pornogrāfijā, psiholoģiski ietekmēti. Regulas mērķis ir aizsargāt bērna intereses un viņu pašu.

Uz jautājumu, vai bērniem šādi netiks liegta būtiska informācija, kas viņiem būtu noderīga, Macuka atbild, ka regula jāsaprot nevis kā liegšana bērnam kaut ko darīt, bet gan kā «vecāku vara pār bērniem».

«Ja vecāki uzskata, ka bērnam nevajag atrasties «Tviterī», tad kāpēc viņam tur jāatrodas? Līdz 18 gadiem vecāki nes atbildību par bērniem un arī lemj par viņu rīcību, darbībām, skolu, reliģisko pārliecību un tamlīdzīgi».

Pretējās domās ir ģimenes portāla «Mammam.lv/Tetiem.lv» līdzautore Sindija Meluškāne, kura uzskata, ka

kopumā ir sajūta, ka šī regula ir kaut kas līdzīgs mūsu nejēdzīgajiem tikumības grozījumiem.

«Izklausās pēc kaut kā ne no šīs pasaules»

«Pēc saviem bērniem redzu, ka mazie (9,10 gadus vecie bērni), ja viņiem ļauj, izmanto «Draugiem.lv» tikai spēlītēm un aplikācijām. Ar draugiem viņi sazinās sociālās saziņas vietnē «WhatsApp», kas pēc būtības ir advancētāki telefonsakari ar iespēju mainīties bildēm, sarunāties grupā utt. Lielais dēls, kuram nupat palika 16, vairs neizmanto ne «Draugiem.lv», ne «Facebook». Viņš arī ar draugiem sazinās «WhatsApp». Un, redzot šo jauno cilvēku, kurš augumā ir garāks par savu tēti, pieņemt, ka vēl pirms divām nedēļām viņam būtu jāprasa - drīkst vai nedrīkst ar draugiem sarakstīties «WhatsApp»... Tas izklausās pēc kaut kā ne no šīs pasaules,» saka Meluškāne.

Viņa uzskata, ka patiesībā tas ir jautājums par interneta lietošanu vispār.

«Tie vecāki, kuri nosēdina savu bērnu pie datora, jo citu alternatīvu viņiem nav vai slinkums izdomāt, tāpat ļaus to lietot. Tie, kuri seko, cik daudz un ko bērns dara internetā, tāpat turpinās to darīt. Bet - ne jau līdz 16 gadu vecumam... Šajā vecumā pusaudzis beidz 9. klasi un ir jau gandrīz pieaudzis cilvēks. No 13, 14 gadu vecuma var sekot līdzi laikam, bet ne jau vairs saturam.»

Meluškāne arī nesaprot, kāpēc sociālie tīkli ir kaut kas sliktāks par, piemēram, par interneta portālu, kas nav sociālais tīkls.

«Varētu padomāt, ka «sliktie onkuļi» dzīvo tikai sociālajos tīklos... Var jau būt, ka mana skepse ir nevietā, un regulas pieņēmējiem ir skaidra vīzīja, kā šī regula palīdzēs pasargāt bērnus no pedofiliem. Ja tā, tad arī viens, divi vai trīs pasargāti bērni ir tā vērti.

Taču mulsina tas, ka neviens nevar pateikt pat aptuvenas norādes, kā tas tiks realizēts. Turklāt, kā jau minēju, tie vecāki, kuriem viņu bērni nav īpaši svarīgi un kuri ļauj nekontrolēti pavadīt laiku pie datora, diez vai iebildīs pret to, ka viņu bērni ir sociālajos tīklos. Un par pedofilu upuriem tomēr lielākoties kļūst novārtā pamestie bērni. Kopumā ir sajūta, ka šī regula ir kaut kas līdzīgs mūsu nejēdzīgajiem tikumības grozījumiem,» tā Meluškāne.

Pašmāju populārāko sociālās saziņas tīklu «Draugiem.lv» izmanto milzīgs skaits jauniešu un bērnu. 60 000 lietotāju ir 10–14 gadus veci, 30 tūkstoši – zem 10 gadu sliekšņa. «Draugiem.lv» runasvīrs Jānis Palkavnieks sarunā ar portālu «Apollo» norāda, ka pašlaik valda neizpratne par to, kā šī regula tehniski darbosies dzīvē.

Pirmkārt, nav īsti skaidri definēts, ko ietver vārdu salikums «sociālie tīkli».

Kā realizēt dzīvē nav skaidrs

Saskaņā ar vienu no populārākajām uzziņu vietnēm globālajā tīmeklī – «Vikipēdiju» – tiešsaistes sociālais tīkls ir «tīmekļa vietne, kurā, reģistrējoties un izveidojot individuālo profilu, ir iespējams kontaktēties un sazināties ar citiem lietotājiem (indivīdiem, grupām vai organizācijām). Saziņa sociālajā tīklā notiek dažādos veidos: var paust savu viedokli dienasgrāmatās un forumos, var veidot interešu grupas, apmainīties ar fotogrāfijām, augšupielādēt audio un video failus, sūtīt vēstules u.tml.»

Teorētiski šajā definīcijā iekļaujas arī ziņu portāli, kuros lietotāji var reģistrēties un veidot savus profilus, lai apmainītos ar informāciju un kontaktētos ar citiem.

«Latvijā kriminālatbildība par smagiem noziegumiem iestājas no 14 gadiem. Bet 15, 16 gadus vecam jaunietim būs jāprasa mammai atļauja, lai reģistrētos internetā. Neapšaubāmi, vecākiem ir jāzina, ko viņu bērni dara, bet vai šī ir tā metode, kā vecāki var sekot līdzi bērnu darbībām, es stipri apšaubu,» saka Palkavnieks.

Palkavnieks uzsver, ka «Draugiem.lv» ir gatavs kaut šodien tehniski ieviest «ķeksīti» vai anketu, kas apstiprinātu vecāku atļauju bērnam lietot portālu, bet vai Tieslietu ministrijai tas šķitīs derīgi, un cik lietderīgi tas būs dzīvē un izslēgs mānīšanās iespējas, nav zināms.

«Nabaga bērni tagad būs spiesti melot,» secina Palkavnieks.

Portāls gatavo vēstuli Tieslietu ministrijai, lai lūgtu vadlīnijas, kā izpildīt šo regulu, pretējā gadījumā nav saprotams, kas tiek prasīts.

Novelt uz sociālo tīklu pleciem to, ko nav izdarījusi skola vai vecāki, respektīvi - audzināšanu, ir muļķīgi, uzskata jauno mediju un digitālā mārketinga speciālists Artūrs Mednis.

«Mēs visi esam bijuši jaunieši, un aizliegtais auglis parasti ir tas saldākais. Turklāt vecāki ļoti bieži nemaz nezina par dažādu sociālo tīklu eksistenci. Esmu saskāries ar situāciju, kad pieaugušie, piemēram, nezina, kas ir «Snapchat», kuru šodien izmanto ļoti daudzi jaunieši,» saka Mednis, jautājot, kā gan vecāki varēs kaut ko atļaut vai aizliegt, nemaz nezinot, kas tas ir.

Mednis piekrīt, ka mūsdienās sociālo tīklu robežas ir izplūdušas.

«Šobrīd interneta vietnes ar sociālo tīklu elementiem ir, ja ne gluži katra otrā, tad ļoti daudz, ziņu portāli – pavisam noteikti.»

Mednis uzsver, ka mobings, kas bija iemesls, kādēļ pašnāvību izdarīja vairāki jaunieši pēc portāla «Ask.fm» lietošanas, ir nevis konkrētā portāla, bet sabiedrībā valdošās neiecietības rezultāts.

«Tad jau mums būtu jāaizliedz arī pagalmi, kuros bērni spēlējas, jo arī tur viņi viens otram var nodarīt pāri. Jāaizliedz sētas, kur par kādu kaut ko sliktu var uzrakstīt. Neviens sociālais tīkls necenšas veicināt cilvēku neiecietību savā starpā. Tā ir tikai sabiedrības vaina,» secina Mednis.

Uz augšu