<i>Īberīgie</i> latvieši ar pasaules elpu: «Latvietība ir jāmeklē ikdienā!» (35)

Iepazīsimies! Kas jūs tādi, no kurienes un ko šeit darāt?

Imanta Nīgale (28): Es piedzimu un uzaugu Amerikā, bet uz Latviju nolēmu pārvākties pirms pieciem gadiem. Vairākas reizes biju apciemojusi Latviju vasarās kopā ar ģimeni, kad biju ļoti jauna, bet dzīvojusi šeit – nekad. Augstskolas gados pa vasarām pirmo reizi pavadīju šeit ilgāku laiku, pārsvarā darbojoties praksē. Piemēram, vienu vasaru biju praksē Okupācijas muzejā. Iepazinos ar cilvēkiem, ar Latviju, ar Rīgu, un man ļoti iepatikās! Pēc augstskolas beigšanas es nolēmu, ka gribu būt Eiropā. Vēl gan nezināju, ka tā būs Latvija. Aizbraucu vienu gadu pastrādāt Francijā, mācīju angļu valodu, un pēc tam sāku meklēt iespējas Latvijā. Uzgāju Latvijas Universitātē Baltijas jūras reģiona studiju programmu, kas sevi reklamēja kā angļu valodas studiju programmu. Man bija svarīgi, lai es varētu uzturēt savu akadēmisko angļu valodu, kā arī tas bija labs mierinājums vecākiem, ka man šeit būs ko darīt (smejas). Iestājos universitātē, studijās pagāja divi gadi, no kuriem vienu semestri pabiju Somijā. Pēc tam sapratu, ka vēl negribu braukt prom no Latvijas, tāpēc iestājos Iespējamā misijā. Šobrīd joprojām darbojos izglītībā. Ļoti baudu to, ko es daru, kā arī spēlēju mūziku kopā ar foršiem cilvēkiem. 

Latvija ir manu vecvecāku dzimtene. Viņi piedzima Latvijā, izceļoja Otrā pasaules kara laikā Dīpīšu nometnēs, pēc tam pārvācās uz Ameriku, kur satikās mani vecāki. Mēs augām latviešu valodā. Abi mani vecāki ir latviešu izcelsmes, runāja ar mums latviski. Mums bija samērā strikti likumi ģimenē attiecībā uz valodas lietojumu. Mājās bija obligāti jārunā latviski. Gāju arī latviešu sestdienas skoliņā, latviešu vasaras nometnēs, pēc tam latviešu vasaras vidusskolā. Pati arī šajās nometnēs pēc tam strādāju kā audzinātāja pēdējos gadus. 

Ko tu atbildi, kad tev prasa, kas tu esi?

Imanta Nīgale: Kad es biju Amerikā, tad teicu, ka esmu latviete. Tagad, dzīvodama Latvijā, es saku, ka esmu Amerikas latviete, jo man ir jāidentificējas arī ar to daļu. Man ir ļoti daudz īpašību, kas ir vairāk amerikāniskas nekā latviskas. 

Krišjānis Sils (37): Esmu piedzimis Vācijā, Minsterē. Mans tētis piedzima dīpīškempā Vācijā kaut kad piecdesmitajā gadā, vecvecāki piedzima Latvijā. Identitātes meklējumos esmu drusku klaiņojis pa pasauli, jo es nezināju īsti, kur piederos. Visu savu dzīvi esmu nodzīvojis Vācijā, jaunībā vienu gadu pastudēju haiskūlā Amerikā, Virdžīnijā, pirms sešiem gadiem pārvācos uz Īriju, bet pirms trim gadiem pārvācos uz Latviju. Kāpēc es to izdarīju? Nepateikšu...

Ir viena pasaka, ko es parasti stāstu. Īrijā satiku latvieti, kas runāja patiesībā citā valodā. Es sapratu, ko viņš teica, bet nevarēju ar viņu sarunāties, man pietrūka dažādi vārdi. Es nesapratu, kas ir karoče, kas ir visi tie lamuvārdi. Zināju tikai apmēram, bet tad es sapratu, ka es nerunāju tajā pašā valodā. Mani interesēja iemācīties par to tautību, no kuras es it kā esmu tapis, kas ir it kā manī iekšā. 

Man tas bija eksperiments – atbraukt un iepazīties ar kaut ko, ko es absolūti nepazīstu. Izdarīt kaut ko pilnīgi traku, ko neviens manā ģimenē negaidīja. Tagad es strādāju Tele2, kur izmantoju savas vācu un angļu valodas zināšanas. 

Kā bija ar latvietības kultivēšanu tavā ģimenē?

Mēs ģimenē sarunājāmies latviski, abi vecāki strādāja Minsteres latviešu ģimnāzijā. Viņi bija daļa no šitās trimdas sektas, kā es to kādreiz saucu (smejas). Viņi bija ļoti «ticīgi», bet bērni ar laiku no šīs sektas «atkabinājās» un drīzāk identificējās vairāk ar Vāciju nekā Latviju. 

Vai es esmu latvietis? Es teiktu daļēji. Es, piemēram, vienam īstam latvietim nekad nemēģinātu stāstīt, kā kaut ko darīt labāk, kā uztvert kaut ko citādāk vai kā dziedāt pareizi tautasdziesmas. 

Kas, tavuprāt, ir īsts latvietis?

Tāds, kas šeit ir piedzimis. Tāds, kas runājas ar cilvēkiem. Tāds, kas ir saistīts ar netrimdu. 

Katrīna Dimanta (25): Es esmu īsta latviete! (smejas) Piedzimu Baldonē, esmu dzīvojusi šeit visu savu mūžu, bet pēdējos gados braukāju apkārt pa pasauli, strādājot ar ārzemju latviešiem. Pirms diviem gadiem biju Amerikā Gaŗezera nometnē, kur kopā ar Imantu mācījām Amerikas latviešu bērnus, šovasar biju Brazīlijā, pēc tam biju atkal Amerikā un janvārī došos uz Austrāliju. Es esmu Latvijā dzīvojošs latvietis, bet vandos un blandos pa pasauli, skatos, kas notiek citās vietās. Cenšos iedot daļu sevis arī tajos galos.

Kristaps Strods (24): Esmu dzimis Daugavpilī un dzīvojis tur līdz pilngadībai. Drusku pastudēju Londonā, atbraucu atpakaļ uz Latviju, tad atkal aizbraucu atpakaļ pabeigt iesākto. Tad vienā brīdī mums ar sievu pieteicās bērniņš. Lai arī cik es būtu redzējis izcilu piemēru par to, kā ārvalstīs dzīvojošie latvieši audzina savus bērnus, man bija sajūta, ka man nebūs tādu iekšu viņus uz to spiest, jo diemžēl lielākā daļa tur dzīvojošo latviešu vairāk mēģina asimilēties tajā vidē. Es gribu, lai mans bērns ir latvietis. Man radās iespaids, ka ļoti daudzi domā: «Es centīšos darīt visu, lai es būtu kā anglis, mēģināšu pat izlikties, ka es tāds esmu». Man bija bail, ka ja es palikšu tur, tad aiziešu pa to pašu līniju. Kā es iestāstīšu bērnam, ka viņam ir jārunā latviski, ja visi runā angliski? 

Tā es atbraucu atpakaļ, un kādā jaukā dienā man zvana Katrīna un piedāvā kopā muzicēt. Ar to tad es arī šeit nodarbojos. Nav tā, ka ir baigi daudz ko darīt, bet dzīvošanai pietiek. Es labāk pavadu laiku ar bērnu, kuram pašlaik ir pusgads, nekā skraidu apkārt pa darbiem. Varbūt dzīvoju finansiāli nedaudz vārgāk, nekā tas varētu būt, bet man pašlaik pilnībā pietiek, turklāt varu laiku veltīt bērnam. 

Kas jums ir latvietība? 

Imanta Nīgale: Man latvietība vienmēr ir ļoti cieši bijusi saistīta ar mūziku. Tas bija veids, kā mani vecāki man mācīja par Latviju – caur dziesmām. Tā es iemīlēju gan mūziku, gan Latviju. Tikai vēlāk pēc viena kursa par izmirstošām valodām es sapratu, ka arī valoda man ir svarīga. Es gribēju būt tuvāk tai saknei, saprast, ko tas nozīmē, right. Es gribēju redzēt, kas te ir. Protams, latviešu valoda nav tāda, kurā es uzaugu savā ģimenes vidē. Tā ir ļoti mainījusies. Man cilvēki ir teikuši: «Ā, tu runā tā kā mana vecmāmiņa!» Un es saku: «Jā, jo es runāju tā kā mana vecmāmiņa!» Viņa mani mācīja runāt. Protams, manā valodā ir ietekme no angļu valodas. Savukārt latviešiem Latvijā ir ietekme no krievu vai vācu valodas, whatever. Un tas ir OK! Tādi mēs katrs esam. Valoda turpinās attīstīties, kā viņa gribēs attīstīties. 

Vai nebija šoka moments, atbraucot uz Latviju? Ka «Laimes zemē» viss tomēr nav tā, kā biji iztēlojusies?

Imanta Nīgale: Jāāā. Bija daudz maziņu lietu. Nevarētu teikt, ka bija kāds liels negadījums, kas man lika justies slikti par Latviju. Es ticu, ka cilvēks veido savu vidi, un, ja apkārt ir labi cilvēki, tad tu arī jutīsies labi par to, kas notiek tavā pasaulē un dzīvē. Pirmie mēneši šeit bija mierīgi, jo es jutu sevī mieru. Man vairs nevajadzēja tik daudz skaidroties, kāpēc es esmu latviete. Bet tad vienā brīdī tas mainījās, jo vajadzēja sākt skaidroties, kāpēc es esmu Amerikas latviete. Tas bija šoks. Es gribēju, lai mani liek mierā, es gribēju vienkārši būt, negribēju skaidroties. 

Saskāries arīdzan ar mūsu aizpriedumiem?

Imanta Nīgale: Jā, protams. Cilvēki netic, ka kāds varētu gribēt pārvākties uz Latviju. Vai arī pretējais – ko tu, izlutinātā amerikāniete, te meklē? Es cenšos neklausīties tajā pārāk daudz, jo zinu savus iekšējos mērķus, kāpēc es te esmu. Gribu vienkārši dzīvot un baudīt!

Domā palikt šeit forever and ever?

Imanta Nīgale: Es nevaru apgalvot, ka forever and ever, bet tuvākajā nākotnē noteikti. Man šeit ļoti patīk, ir daudz foršu lietu, kas notiek, es redzu sev noteikti karjeras attīstību, viss iet uz priekšu. 

Kristaps Strods: Es atļaušos iestarpināties! Gan no šiem latviešiem, gan no tiem, kuri ir padzīvojuši kādu laiku ārvalstīs – man ir sajūta, ka viņiem kaut kādā veidā rodas lielāka uzņēmība, jo, piemēram, studējot tajā pašā Londonā, paralēli bija arī jāstrādā. Tur tev neviens pakaļ neko nesviež. Ja tu neko nedarīsi, tu paliksi uz ielas, un ar to tas arī viss beigsies! Tas piespiež tevi reāli strādāt un kaut ko darīt. Un, kad tu tiec atpakaļ šajā vidē, kur ir divi miljoni cilvēku visā valstī, nevis 18 miljoni vienā pilsētā, kā tas bija Londonas gadījumā, tev pēkšņi liekas, ka tu taču varētu darīt miljons lietu! Vienam viņa būs izlutinātā amerikāniete, kamēr tā pati izlutinātā amerikāniete nevis sēdēs un sudzēsies, bet darīs to, ko viņa grib darīt.

Kas tā ir par sūdzēšanos? Postpadomju latvietis? Latvietis parastais? 

Katrīna Dimanta: Man liekas, ka tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. Es atzīstu, ka daļēji arī tāda esmu. Turpinu runāt par lietām, ko es varētu darīt, bet nedaru. Nevis tāpēc, ka valsts vai kas tur vēl būtu vainīgs, bet tāpēc, ka esmu slinka. (smejas)

Kristaps Strods: Latvietim trūkst dalīšanās pieredzē. To es esmu novērojis mūziķu vidē. 

Katrīna Dimanta: Varētu piekrist par šo, jā. Ir bijuši gadījumi, kad man zvana un jautā pēc kādas informācijas vai palīdzības, taču pretī nevēlas dot to pašu. Tikai ņemt. Man liekas, ka mēs esam tik maza valsts, ka mums vajadzētu vēl vairāk dalīties ar savām zināšanām un kontaktiem. Mēs nedalāmies ar to, kas mums ir. Mēs gribam izsperties ārā, bet to sviestu kuļam ilgāk, nekā tad, ja kultu visi reizē. 

Kristaps Strods: No sērijas - es negribu būt labākais, tāpēc ka es jau esmu gana labs. Nevis attīstīšu sevi tālāk, bet strādāšu pie tā, lai kāds cits nepamanītos man paiet garām. 

Katrīna Dimanta: Tas ir tas, ko es pēdējos gadus šeit dzīvojot esmu ievērojusi. Jo vairāk tu ceļo un komunicē kaut vai ar tiem pašiem ārzemju latviešiem, tu sāc citādāk uztvert to, kas notiek šeit. Gan politiku, gan notikumus sabiedrībā. 

Krišjānis Sils: To, manuprāt, var novērot daudz kur, ne tikai mūzikā. Es nezinu, kas ir tas cēlonis, bet arī darba vidē tā notiek. Neviens neizpalīdzēs otram, ja viņam pašam tas nebūs kaut kāds bonuss. Man ir grūti to izskaidrot. Es strādāju zviedru firmai un attieksmes starpība ir tik liela, ka zviedri Latvijā rīko pat speciālus vorkšopus, lai pietuvinātu latviešu vorkforce (darba spēks – red.) pie zviedru mentalitātes, jo sadarbība ir tik grūta. Bet es nesaprotu, kas ir iemesls. Tas ir interesants jautājums. 

No psiholoģijas aspekta raugoties, tas liecina par zemu pašapziņu...

Krišjānis Sils: Es piekrītu. Arī man ir zema pašapziņa. Un tieši tāpēc es esmu iemācījies, ka palīdzēt ir laba lieta. Man patīk palīdzēt. 

Kur tu to iemācījies? Kālab tu to zini un praktizē, bet mēs nē?

Krišjānis Sils: Mamma un tētis laikam vainīgi...

Katrīna Dimanta: Es teiktu, ka latvieši nelūdz palīdzību. Kā tu vari iemācīties palīdzēt, ja tev neviens šo palīdzību neprasa?

Kristaps Strods: Neprasīs palīdzību, prasīs izdarīt tavā vietā! (smejas)

Krišjānis Sils: Ja paskatās, kā, piemēram, apietas ar maziem bērniem Latvijā, tad es teiktu, ka cēlonis ir audzināšana. Audzina daudz par stingru, un valoda, ko mammas izmanto bērnu audzināšanā ir ļoti skarba. Un bieži bērns tiek pazemots. Tas ir mans novērojums šeit. 

Kāda būtu jūsu definīcija latvietībai šodien?

Katrīna Dimanta: Man liekas, ka tā ir ļoti grūti definējama lieta, jo katrs jau meklē savu latvietību. Es domāju, ka tā ir sevis meklēšana, apzināšana, salīdzināšana. 

Kristaps Strods: Man ir ideja, bet zagta. Londonā 18.novembra pasākumā, nepateikšu vairs, kurā gadā, man liekas, ka Kariņš teica runu. Viņa galvenā ideja bija tāda, ka latvietis ir pārliecība. Aizsardzības ministrs – Bergmanis. Ļoti latvisks uzvārds! Uzņēmējs Belokoņs – tikpat latvisks uzvārds! Un tā viņš sauca veselu uzvārdu rindu ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, kuri sevi pasaulē prezentē kā latviešus. Un viņi ir latvieši, neskatoties uz to, ka uzvārds norāda uz ko citu. Man arī liekas, ka tā ir pārliecība par to, kas tu esi. Tu esi lojāls. Kaut vai tas pats parastais stāsts, kad aizbraucot uz ārvalstīm, tu stāsti, cik te viss ir slikti. Ko tu ar to gribi panākt? Stāsti par pozitīvajām lietām! Esi lojāls!

Kas, tavuprāt, ir šīs pozitīvās lietas?

Kristaps Strods: Miers, neskarta daba. Katrs kvadrātmetrs tavā apkārtnē nav izplānots kā jauns būvprojekts, šeit cilvēks var vienkārši mierīgi apsēsties un pasēdēt. Ne reizi vien metro ir dzirdētas sarunas no sērijas: «Nē, meitiņ, tētis būs mājās tikai uz Ziemassvētku dienu. Lai nopelnītu prēmiju, viņam būs jāsēž darbā līdz vienpadsmitiem, bet nākamajā dienā jābūt atpakaļ jau sešos, tāpēc viņš gulēs mašīnā.» Un šeit mazāk konkurences. Ja ir iekšas, tad iespējas kaut ko panākt ir nesalīdzināmi lielākas. 

Imanta Nīgale: Latvietība... Ai, ai, ai... Es domāju, ka katram tā ir sava. Katrs veido to, un izvēlēsies tās daļas, kas viņam ir svarīgas. Vai tā ir fanošana par hokeju, vai tā ir mūzika vai kino – katram tas ir savs iedvesmas avots, kur viņš šo latvietību meklē. Un mēs varam katrs kaut ko dot un piedalīties šajā latvietībā - tad tas būs kaut kas lielāks, ja mēs visi sanāksim kopā. 

Mēs mākam sanākt kopā? Sanākam hokejā un dziesmu svētkos, bet pārējā laikā ar to sanākšanu ir diezgan čābīgi...

Imanta Nīgale: Jā, tas ir kaut kas, kas būtu jākultivē ikdienā. To vajag vairāk, bet kā to izdarīt – man īsti nav atbildes. 

Krišjānis Sils: Latvietība man patiesībā ir tikai kaut kāds mistisks konstrukts manā galvā. Es īsti nezinu, kas es esmu. Grūti definēt. Es pārdzīvoju, ka es nejūtos ne kā latvietis, ne kā vācietis. Bet es nebūtu šeit, ja es šo latvietību nemeklētu. Taču es viņu vēl neesmu atradis. 

Es esmu piedzīvojis, cik strauji Latvija attīstās. Pirmo reizi es šeit biju 1982.gadā, otro reizi – 1989.gadā. Un tas, kas šeit ir noticis pa šo laiku, ir fantastiski. Ir superattīstījusies infrastruktūra, viss ir daudz labāk. Man patīk skatīties, kā plaukst jauna zeme!

Vai meklējumos kādreiz nepiemetas depresija?

Krišjānis Sils: Jā, piemetas, bet ja nemeklē, tad vispār nekam nav jēgas. Man patīk šī meklēšana. Latvietību es meklēju ikdienā. Iekļauties sabiedrībā arī ir izaicinājums. 

Tevi atgrūž?

Krišjānis Sils: Jā. Kaut vai smejas par manu valodu un gramatiku. Es nekad tā līdz galam nevienā kompānijā neesmu viens no savējiem. Es meklēju vēl. Šeit patiesībā ir viena retā vieta, kur es jūtos piederīgs. 

Katrīna Dimanta: Es teiktu, ka man latvietība, pirmkārt, ir zeme. Kamēr jūs te runājāt, es atcerējos momentu, kad dega prezidenta pils. Es nebiju tobrīd Latvijā un jutos šausmīgi bezpalīdzīga. Man sabojāja dienu fakts, ka manā valstī deg svarīgs objekts, un es tur neko nevar izdarīt. 

Vēl latvietība pilnīgi noteikti ir valoda. Mūsu valoda ir ļoti skaista! Bieži ir lietas, ko tu nevari pateikt vai paskaidrot nekā citādi. Piemēram, tautasdziesmas. Viena četrrinde tev būs jāstāsta veselā paragrāfā. 

Latvietība ir arī mani cilvēki. Ģimene un draugu loks. Es varēšu būt latvietis arī citā pasaules malā, ja man būs mani cilvēki blakus. Ja es būšu viens pats Indonēzijā, tad varētu arī pazust. Ja tu nevari izmantot savu valodu, tu kaut kādā ziņā pazaudē sevi. 

Un to visu saka cilvēks, kuram mugurā ir kreklsar uzrakstu «I Love New York»!

(visi smejas) 

Katrīna Dimanta: Tā ir tikai sagadīšanās! Man vienkārši nebija cita krekla, jo pagājušonakt paliku pie vecmammas.

Pie tā arī paliekam. Ka latvietība pirms 100 gadiem vairs nav tas pats, kas latvietība šodien. Ka nav vienas definīcijas, kas derētu visiem. Ka latvietība ir ceļš. Katra personīgā dziesma, kas jāstiķē kopā ik dienas no skaņām, kuras piespēlē dzīve un apkārtējie cilvēki. Ka latvietība, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatava. Ka tikai kopā sanākot ir iespējams latvietību radīt, pārradīt un uzturēt pie dzīvības. Uz to mums arī būtu jātiecas. Jāmet pie malas ierastais kūtrums, inertums, bailes un šaubas, jālien ārā no savām alām un jāatveras. Sev un citiem. Lai mums visiem izdodas!