Aizvadītais ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu periods iegājis vēsturē ne tikai ar abu kandidātu – Donalda Trampa un Hilarijas Klintones nesamierināmo sāncensību un apmainīšanos ar pārmetumiem, bet arī ar to, ka sociālos tīklus arvien vairāk pārņem viltus un izdomātas ziņas, vēsta CNN.
«Teroristi sedz 20% no Klintones kampaņas izmaksām»; «Obama licis nelegālajiem imigrantiem balsot»; «Klintones administrācija aizliegs katoļu baznīcu, ja tā nemainīs nostāju viendzimuma laulību jautājumā» - šī ir tikai daļa no viltus ziņu virsrakstiem, kas piesaistījuši daudzu cilvēku uzmanību.
Lai arī iepriekš rakstītais ir attiecināms uz ASV, «viltus ziņu» sērga skar arī mūs. Tā, piemēram, pagājušajā mēnesī Krievijas propagandas mediji izplatīja ziņu par to, ka teroristu Motorolu nogalinājis latvietis Marks Ozoliņš (kurš gan patiesībā izrādījies kāds uzņēmējs Maskavā, kuram ar Latviju nav nekādas saistības, un viņam ir cits vārds un uzvārds), tāpat arī skolēnu vidū tika izplatīta viltus ziņa, kurā teikts, ka sniegputeņa dēļ uz skolu nav jāiet.
Viltus ziņas ir ļoti kaitīgas. Cilvēki tic izdomātiem stāstiem, un fakti, kas domāti kā satīra, nereti tiek uzskatīta par patiesu faktu.
Cīņa pret šiem viltus stāstiem ir ļoti svarīga, taču sarežģīta. Galvenais, kas jāņem vērā informācijas patērētājam ir tas, ka ziņām jāpieiet kritiski. Tiesa, daudzi viltus ziņu patērētāji uzskata, ka tā dēvētie «meinstrīma» mediji ir aizdomīgi un kādam pieder, tādējādi viņu uztverei tuvāks ir tas «medijs», kurš ir sava veida partizāns.
Sliktākais, ka šādi viltus stāsti un dezinformācija sabiedrībā iegūst zināmu vērtību, un tieši tādēļ cilvēki ar to dalās, neiedziļinoties un neizvērtējot informāciju.
Šādi mediji, kuri izplata viltus informāciju, praktiski ir uzskatāmi par «partizāniem». Cilvēkiem patīk un viņi dalās ar šīm ziņām, kas apstiprina viņu uzskatus un viltus ziņas bieži vien ir stipri neobjektīvas. Protams, ka šie paši cilvēki dalās ar īstām ziņām, tikai, ja tās atbilst viņu pārliecībai. Salīdzinot viltus ziņas ar īstajām, ņemot vērā līdzīgus ziņās paustos uzskatus, nereti viltus ziņām ir «lielāks noiets» nekā īstajām.
Dalīšanās ar ziņām ir daļa no sociālās funkcijas. Pasaules lielākajos medijos, piemēram, «Facebook» un «Twitter», ziņu dalīšana nav saistīta ar citu informēšanu, pārliecināšanu. Tā ir konkrētā cilvēka identitātes apliecināšana, bieži vien norādot savus uzskatus un varbūt piederību kādai sabiedrības daļai.
Vai nu labāk, vai sliktāk, cilvēkiem ir fundamentāla tendence dalīties grupās. Mēs ar šādu dalīšanos, nodalām sevi no citiem. Piemēram, ikdienas dzīvē šādas grupēšanās signāli ir saistīti apģērbu, kādā tērpjamies, ēdiens, kādu ēdam un citas pazīmes. Taču dzīve «onlainā» parāda jau dziļāku informāciju – šeit ir signāli par cilvēka gaumi un uzskatiem. Tieši tādēļ cilvēki dalās ar ziņām, kas atbalsta viņu uzskatus par dzīvi. Pat ja informācija ir nepatiesa, tā tomēr demonstrē konkrētos uzskatus.
Būtiska iezīme ir tā, ka nereti šādu viltus ziņu gūzmā rodas daudz konfliktu starp cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem – vieni atsakās ticēt tam, kas notiek realitātē, kamēr otri netic viltus ziņām – šāda viedokļu sadursme praktiski vienmēr rezultējas konfliktā.
Bieži vien cilvēki neaizdomājas par to, ka informācijai ir ļoti liels spēks – tā var satuvināt cilvēkus un tos pat šķirt. Daloties ar dezinformāciju vai viltus ziņām, ir liels risks diskreditēt sevi, jo tajās ir savi noteikumi un loģika. Tikmēr, daloties ar patiesu informāciju, ir reāls pamats jelkādām diskusijām par konkrētiem tematiem.
