Trīs gadi kopš Maidana: Ko ukraiņi gaida no nākotnes? (209)

Maidana kustība izraisīja virkni notikumu, kā rezultātā Krievija 2014.gada sākumā okupēja Ukrainai piederošo Krimu un izvērsa agresiju Austrumukrainā. Kopš tā laika konfliktā Ukrainā dzīvību zaudējuši vairāki tūkstoši cilvēku, bet vēl 1,5 miljoni cilvēku bijuši spiesti pamest savas mājas.

Lielbritānijas medijs «The Guardian» aicināja uz sarunu vairākas jaunas ukraiņu sievietes, lūdzot viņas pastāstīt par to, kā viņas atceras trīs gadus vecos notikumus, kāda ir bijusi dzīve pēc Maidana, un ko viņas gaida no nākotnes.

Alija Šandra, 32 gadi, Kijeva: Esmu bijusi tam gatava visu savu dzīvi

Kad sākās Maidana kustība, es zināju, ka esmu bijusi tai gatava visu savu dzīvi. Beidzot – risinājums sapuvušajai pēctotalitārisma kleptokrātijai. Mēs – vairāk nekā miljons cilvēku – sapulcējāmies Kijevas centrālajā laukumā, un kopā mēs jutāmies pietiekami stipri, lai padarītu Ukrainu par valsti, kurā cilvēki gribētu dzīvot.

Es iesaistījos protestos un pretošanās kustības galvenajā mītnē pavadīju dienu un nakti. Es jutos tā, it kā Ukrainas nākotne būtu atkarīga no tā, vai mūsu koka vairogi spēs izturēt valdības spēku uzbrukumus. Es tulkoju ziņas uz angļu valodu un palīdzēju koordinēt mediju aktivitātes. Reizēm es devos arī mājās, lai izgulētos.

Es izveidoju interneta vietni «Euromaidan press», lai pastāstītu par to, kas notiek. Es gribēju piedāvāt alternatīvu skatījumu angliski runājošajai pasaulei, tādu, kas atšķirtos no Krievijas medijiem, kuri mūs dēvēja par nacistu huntu, radikāļiem un bīstamiem nacionālistiem.

Tagad, trīs gadus vēlāk, es jūtos tā, it kā Ukraina joprojām ir diplomātiska marionete – valsts, kuru vienmēr kāds ir izmantojis, gan padomju okupanti pagātnē, gan modernās lielvaras mūsdienās. Rietumu mediji Ukrainu uzver kā objektu, kā «lietu», kas pasliktināja Rietumu attiecības ar Krieviju.

Tomēr šeit joprojām ir citi stāsti stāstāmi, piemēram, ka ukraiņu tiesības joprojām tiek ierobežotas un ka mēs joprojām ikdienā piedalāmies informācijas karā ar Krieviju.

Daša Prozakova, 21 gads, Ļviva: Es atsakos ienīst cilvēkus, kas grib no mums atdalīties

Es esmu no Starobiļskas Ukrainas austrumos. Mana māte ir krieviete, kura nerunā ukraiņu valodā un nekad nav bijusi ukrainiski runājošā Ukrainas pilsētā. Mans tēvs ir ukrainis, kurš bija apņēmības pilns pievienoties brīvprātīgajiem, ja pilsētā ierastos prokrieviski noskaņotie nemiernieki. Starobiļska ir krieviski runājoša pilsēta, un es uzaugu ar apziņu, ka Ukraina un Krievija ir divas valstis ar kopīgu vēsturi un kultūru.

Tomēr pēc kara es vairs nespēju skaidri izprast šo situāciju. Ir tik daudz propagandas, kas cenšas pretstatīt abas puses, tomēr es atsakos ienīst cilvēkus, kuri vēlas atdalīties no pārējās valsts. Pati esmu no Luhanskas apgabala. Es neuzskatu, ka viņi domā, ka Ukraina ir slikta, gluži vienkārši viņi domā, ka viņu dzīve būs labāka Krievijas sastāvā.

Irina Kiprenko, 27 gadi, Odesa: Cilvēki domā, ka kādu dienu mēs atkal būsim brāļi un māsas, bet mēs nebūsim!

Visbiežāk pārprastā lieta Ukrainas un Krievijas attiecību kontekstā ir pieņēmums, ka kādu dienu mēs atkal būsim brāļi un māsas. Mana pilsēta Odesa 2014.gada 2.maijā piedzīvoja lielu traģēdiju, kad prokrieviski noskaņoti cilvēki uzbruka proukrainiski noskaņotu cilvēku demonstrācijai. Es biju ceļā uz futbola spēli, bet apstājos, lai paskatītos, kas notiek. Kad es skrēju starp abām «nometnēm», sāka lidot akmeņi, lodes un «Molotova kokteiļi». Kāds sauca manu vārdu, un es paspēru dažus soļus šī cilvēka virzienā. Mirkli vēlāk vietā, kur es pirms brīža stāvēju, tika nogalināts cilvēks. Līdz dienas beigām bojā gājušo skaits pārsniedza 40 cilvēkus.

Ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, bet oficiālajā izmeklēšanā joprojām nav izdevies noskaidrot tos cilvēkus, kas vainojumi vardarbības izraisīšanā, un to, kāpēc varas iestādes neko nedarīja, lai apturētu vardarbības eskalāciju. Žurnālisti ir mēģinājuši analizēt notikušo, tāpat darījuši arī neatkarīgi eksperti, bet oficiāla slēdziena mums joprojām nav.

Vēsture rāda, ka cilvēkiem ir grūti atgūties no konfliktiem, kuros ir bijis daudz upuru, it īpaši, ja vainīgie nav saukti pie atbildības. Kā mēs varam būt draugi?

Natālija Stebļina, 33 gadi, Odesa: «Obama ir asiņains diktators, bet Klintone ir narkomāne»

«Obama un Staļins ir vienādi, abi ir asiņaini diktatori, kuri nogalinājuši miljoniem cilvēku» un «Hilarija Klintone ir narkomāne» - tie ir divi izplatītākie viedokļi to ukraiņu vidū, kas paļaujas uz Krievijas vai prokrieviski noskaņoto Ukrainas mediju sniegto informāciju. Kad es biju studente, mēs mācījāmies par nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības propagandu, tomēr līdzīga propaganda ir arī mūsdienu Ukrainas realitāte.

Mans tēvs ir ukrainis, kurš nesen devās pensijā pēc 32 gadu darba Krievijas tirdzniecības flotē. Viņš agrāk klausījās Rietumu rokmūziku un apceļoja pasauli. Tagad viņš uzskata, ka Josifs Staļins un Ivans Bargais bija diženi vadoņi, kuru godināšanai nepieciešams celt pieminekļus. Kad es viņam norādīju, ka Staļins ir vainojams vairāku cilvēku nāvē, viņš atbildēja, ka arī ASV prezidents Baraks Obama esot asiņains diktators.

Ukraina ir aizliegusi Krievijas valsts televīzijas kanālu retranslāciju Ukrainā, šādu lēmumu skaidrojot ar to izplatīto dezinformāciju un propagandu – Krievija šo soli jau irt nodēvējusi par vārda brīvības ierobežošanu – tomēr tagad viss tāpat ir pieejams internetā.

Mans draugs nesen apmeklēja konflikta zonu Donbasā, viņš stāstīja, ka tur neviens neskatās Ukrainas televīzijas kanālus – tikai Krievijas televīzijas pārraides vai «Doņeckas tautas republikas» veidotās.

Daļai cilvēku rodas sajūta, ka Krievijas televīzija rada fantāziju pasauli, lai iznīcinātu Ukrainu. Savukārt citiem tā ir notikumu versija, kurai ticēt. Kā mīl teikt Krievijas žurnālisti, ikviena situācija ir patiesība no viena skatu punkta, bet meli no otra.

Alla Sadovnika, 26 gadi, Rivne: Šis konflikts ir iznīcinājis daudzas ģimenes, ieskaitot manējo

Padomju Savienības laikā bija pierasts, ka cilvēki pārceļas uz dzīvi citās republikās. Daudzi mani radinieki pameta Ukrainu, lai dotos uz Krieviju, kur viņi ir nodzīvojuši pēdējos 30 gadus. Krievijas-Ukrainas konflikts ir iznīcinājis daudzas ģimenes, arī manējo.

Pirms kara radinieki brauca ciemos katru gadu, viņi mīlēja Ukrainu. Tagad vairs ne. Mēs pārtraucām ar viņiem sarunāties 2014.gadā, pēc tam, kad viņi sāka atkārtot, ka «tikai Putins var glābt jūs no amerikāņiem». Mums bija dažādi viedokļi arī Krimas aneksijas jautājumā, un viņi mūs, savus radiniekus, sāka uzskatīt par ienaidniekiem.

Manas ģimenes stāsts nav vienīgais, un es zinu, ka kādu dienu mums nāksies abpusēji atvainoties un piedot – jo bez šādiem personiskiem kontaktiem, jebkāda sadarbība ar Krieviju būs ļoti grūta.

Oleksandra Očmana, 25 gadi, Kijeva: Krima tiek iznīcināta

Ervīns Ibrahimovs pirms pieciem mēnešiem tika nolaupīts Simferapolē un kopš tā laika par viņu neviens neko nav dzirdējis. Desmitiem citu Krimas iedzīvotāju kopš 2013.gada marta ir nonākuši ieslodzījumā politisku motīvu dēļ, liekot šo cilvēku ģimenēm bažīties par viņu nākotni.

Tajā pašā laikā Krimas varas iestādes vajā Krimas tatārus un cenšas sarīdīt proukrainiski un prokrieviski noskaņotās Krimas iedzīvotāju grupas vienu pret otru.

Kamēr mēs turpinām debatēt par vēsturi, Krima, kādu mēs to pazinām, tiek iznīcināta un drīz vairs mēs nespēsim pazīt savas mājas – mūsu mīļo Melnās jūras kūrortu.

Krima nav tikai bandinieks politiskajās spēlēs. Tā nav tikai teritorija. Krima ir mājas vairāk diviem miljoniem cilvēku. Daļa ir priecīga «dzīvot» Krievijā, bet mums ir jāaizstāv tie, kuri tādi nav.