Ar uzticīga un mīloša partnera klātbūtni, lielisku ģimenes dzīvi un veiksmīgu karjeru daudzi cilvēki jūtas pilnībā laimīgi, taču ne inteliģenti – viņi pat šādā situācijā nereti jūt skumjas un melanholiju. «The Minds Journal» [s:54400], kāpēc laime izvairās no ļoti inteliģentiem cilvēkiem.
Viņi ir pārmērīgas analīzes upuri
Daudzi cilvēki ar augstu inteliģences līmeni sliecas pārāk daudz domāt un turpina analizēt visu, kas notiek viņu dzīvē, apkārtnē un citviet. Pārāk liela domāšana brīžiem var būt nogurdinoša, īpaši gadījumos, kad domas noved pie aizkaitinājuma un neapmierinātības. Tās jūs nomāc, bet jūs nespējat pārstāt domāt un domāt, neskatoties uz to, cik nogurdinoša ir šī pieredze.
Spēja analizēt lietas ir lieliska. Tomēr ir arī taisnība, ka mums nevajag pievērst uzmanību pilnīgi visam un pārpildīt mūsu prātu ar nepatīkamām domām. «Nezināšana ir svētlaime», šī paruna attiecas uz tādiem cilvēkiem kā jūs, kuri spēj «redzēt» cauri ikvienam un identificēt to patiesos motīvus. Neapšaubāmi pasaule šķiet sarūgtinoša vieta, kurā dzīvo nepareizie cilvēki. Nemaz nepieminot sajūtas, kas jūs ietekmē, domājot par filozofiskām problēmām, globāliem jautājumiem un mūžīgiem dzīves jautājumiem, uz kuriem nav atbilžu. Ja jūs iemācāties ignorēt, jūs varat justies bezrūpīgi, priecīgi un laimīgi.
Viņi vēlas, lai viss atbilstu viņu augstajiem standartiem
Cilvēki ar augstu intelekta koeficientu vienmēr labi zina, ko grib, un viņus neapmierina jebkas, kas neatbilst viņu cerētajam, un tas apgrūtina viņu iespējas būt laimīgiem. Tas attiecas uz visu, vai tā būtu karjera, attiecības un viss cits dzīvē svarīgais.
Tā ir dzīves patiesība, ka mēs nekad neiegūstam visu, ko vēlamies. Tomēr šīs praktiskās zināšanas nav sastopamas tajos, kuriem ir izcili teorētiski prāti. Viņiem ir neliela praktiskā inteliģence, un viņiem ir ideālistiski uzskati par pasauli, kas patiešām nepalīdz viņiem tikt galā ar to, kā darbojas pasaule. Tādēļ, kad viņi atklāj, ka īstenība ir pretrunā viņu gaidām, viņi jūtas ļoti vīlušies.
Inteliģenti cilvēki pret sevi ir pārāk kritiski
Viens no nelaimes sajūtas cēloņiem izriet no viņu tendences būt ārkārtīgi kritiskiem pret sevi. Tas neattiecas tikai uz viņu panākumiem un neveiksmēm, bet visu, kas attiecas uz viņiem. Viņu dziļā domāšana sīki analizē viņu uzvedību un rīcību un salīdzina viņus uz augstu standartu fona. Lai arī tas tiek darīts netīši, šī tendence sniedz viņiem pamatojumu bez iemesla vainot sevi.
Pirms daudziem gadiem izdarītais var pēkšņi pārņemt viņu prātu un atgādināt viņiem, ka viņi nespēja lietas izdarīt pareizi. Tas uztrauc viņu prātu un sabojā garastāvokli. Pēc tam viņi ar pūlēm spēj aizvadīt dienu jautrā noskaņojumā vai atbrīvoti gulēt naktī. Šāda veida atskats uz pagātnes kļūdām bieži ir sastopams inteliģentu cilvēku vidū. Vainas sajūta un neapmierinātība aizpilda viņu prātu. Ar šīm negatīvajām emocijām pietiek, lai izdzēstu laimi no cilvēka dzīves.
Viņi mērķē uz lielām lietām
Viņi nevar samierināties ar to, kas viņiem dzīvē ir, jo viņu augstākais intelekta koeficients dod viņiem spējas iztēloties lielākas lietas. Viņi vienmēr meklē lielāku mērķi, jēgu un sistēmu. Dažus no viņiem viņu spēcīgās iedomas aizdzen tik tālu, ka viņi savā dzīvē nespēj izbaudīt labās lietas. Parasta dzīve viņiem šķiet pārāk garlaicīga, un tādēļ viņi vēlas kaut ko ārkārtēju, kas, protams, realitātē neeksistē.
Vai jūs domājat, ka šī planēta nav jūsu īstā mājvieta, vai arī jums vajadzētu dzīvot citā laikmetā. Tas nav nekas jauns inteliģentiem, dziļi domājošiem indivīdiem. Šādām domām spietojot jūsu prātā, jūs tikpat kā nevarat cerēt būt laimīgs, nepieņemot pasauli un pat laiku, kurā dzīvojat.
Nav neviena, kas viņus novērtētu vai ar kuriem varētu nopietni parunāt
Mēs visi vēlamies būt patiesi saprasti, bet inteliģentiem cilvēkiem tikpat kā nav iespējams atrast kādu, kas viņus spēj saprast. Kad mums apkārt ir saprotoši cilvēki, puse no dzīves stresa pazūd. Nav nekā mierinošāka kā jēgpilna saruna ar līdzīgi domājošu cilvēku, kas saprot jūsu uzskatus un domas par personīgo dzīvi, filozofiju, globālajām lietām un citiem sarežģītiem jautājumiem. Vairums inteliģento cilvēku jūtas nesaprasti un vientuļi, jo parasti neviens nenovērtē dziļumu, ar kuru viņi spēj redzēt un analizēt lietas.
Zinātne ir pierādījusi, ka gudriem cilvēkiem laimes gūšanai nav tik daudz jāsocializējas kā cilvēkiem ar vidēju intelekta koeficientu. Tomēr gudri cilvēki jūt vajadzību satikt cilvēkus, mijiedarboties un izbaudīt sarunas. Viņi ir vairāk ieinteresēti runāt par nozīmīgām un valdzinošām lietām, nevis par tādiem tematiem kā pārtika vai plāni nedēļas nogalei. Patiesībā ir grūti sastapt cilvēku, kurš var iesaistīties dziļās sarunās. Tas ir rezultāts materiālistiskajai un patērētāju sabiedrībai, kurā mēs dzīvojam.
Gudriem cilvēkiem bieži rodas psiholoģiska rakstura problēmas
Daudzos pētījumos ir konstatēta saikne starp augsti inteliģentiem prātiem un psihiatriskiem traucējumiem, piemēram, bipolārajiem traucējumiem un sociālo fobiju. Ir iespējams, ka šie traucējumi ir izcila prāta komplikācijas. Mēs to nevaram apstiprināt, jo cilvēka prātu un zinātni klāj tik daudz neatklātu noslēpumu.
Ne visi inteliģentie cilvēki cieš no smagiem psihiskiem traucējumiem. Tomēr pat tie, kas necieš ir uzņēmīgi pret eksistenciālu depresiju, kas parasti rodas no pārlieku lielas domāšanas. Ja jūs visu turpināt dziļi domāt un analizēt, pienāk laiks, kad jūs sākat domāt par dzīvi un nāvi. Jūsu prāts sāk meklēt jūsu eksistences jēgu, un tajā brīdī jūs sākat pārvērtēt savu dzīvi. Tas jūs bez pamatota iemesla apbēdina.
