Pirms pāris gadiem psihologs Kurts Grejs (Kurt Gray) piekļuva arhīva ierakstiem ar 500 Teksasas štatā uz nāvi notiesātu ieslodzīto pēdējiem vārdiem (šobrīd tie [s:55542]). Lasot uz nāvi notiesāto pārsteidzoši optimistiskos izteikumus, Grejs vēlējās noskaidrot, vai tā ir sakritība, vai arī plašāka psiholoģiska tendence, vēsta «New York Magazine».
Pētījuma pirmajā fāzē Grejs un viņa kolēģi analizēja nāvējoši slimu pacientu bloga ierakstus. Grejs tos salīdzināja ar ierakstiem, kurus veikuši veseli cilvēki, kuriem lūgts iedomāties, ka viņiem diagnosticēts neārstējams vēzis.
Rezultātos redzams, ka neārstējami slimo cilvēku vārdi vidēji bija pozitīvāki. Jo tuvāk pacienti pietuvojās nāvei, jo pozitīvākus emocionālus vārdus – laime, mīlestība – viņi lietoja. Tas ir rezultāts cilvēka «psiholoģiskajai imūnsistēmai», kas ir Hārvarda Universitātes psihologa Dena Gilberta izstrādāts jēdziens.
Saskaroties ar briesmīgu situāciju, cilvēka prāts centīsies atrast gaišo pusi vai kādu lielāku iemeslu, kāpēc viss notiek.
Tādā veidā mēs iedomājamies drūmas situācijas sudraba maliņu, piemēram, sakot, ka «man tas darbs jebkurā gadījumā nepatika», vai «viņa nebija īstā», vai «viņš tagad atrodas labākā vietā».
Psiholoģiskā imūnsistēmā visaktīvāk darbojas pašos grūtākajos brīžos.
«Psiholoģiskā imūnsistēma lielākoties tiek iesaistīta, kad tā patiešām ir vajadzīga, kad notiek sliktas lietas, un nekas nešķiet sliktāks par nāvi. Saskaroties ar nāvi, tādēļ sāk darboties visa veida situācijas racionalizēšana un nozīmes piešķiršanas process,» norādīja Grejs.
Optimisms tika konstatēts arī Greja analīzes otrajā fāzē, salīdzinot uz nāvi notiesāto pēdējos vārdus un dzejoļus ar tiešsaistes dalībnieku, kuriem situācija bija jāiedomājas, rakstīto. Arī šajā gadījumā nāvi gaidošo vārdi bija pozitīvāki. Daudzi ieslodzītie pauda mīlestību un pateicību savai ģimenei un draugiem.
Grejs skaidroja, ka nāvējoši slimie un uz nāvi notiesātie nāvei piešķir dziļāku nozīmi. Savukārt tie, kuriem nāve nedraud, ir tendēti būt «egoistiskāki». «Kad mēs domājam par nāvi – mēs domājam par mums un to, cik grūti tas būs mums,» sacīja psihologs.
Egocentriskā mentalitāte palīdz izskaidrot, kāpēc iedomātie pēdējie vārdi bija negatīvāki nekā īstie. Abās pētījumā fāzēs tiešsaistes dalībnieki, kuriem tika lūgts iztēloties situāciju, baidījās no nāves vai to apraudāja, lietojot tādus vārdus kā bailes, šausmas vai bažas. Savukārt patiesi mirstošie daudz biežāk izteica pateicību saviem tuviniekiem, kā arī pauda ticību augstākiem spēkiem un pēcnāves dzīvei.
