Nevaru sagaidīt, kad varēšu vadīt automašīnu Saūda Arābijā (42)

2011. gada maijā es braucu ar mašīnu Huberā, Saūda Arābijā, lai protestētu pret karalistes aizliegumu sievietēm vadīt automašīnas. Rezultātā es tiku aizturēta, aizvesta no savām mājām nakts tumsā un ieslodzīta uz deviņām dienām, kuru laikā es tiku nopratināta, izģērbta un pārmeklēta, apsūdzēta nodevībā un spiegošanā. Es tiku atbrīvota tikai pēc tam, kad mans tēvs lūdza tobrīd pie varas esošo karali Abdullu apžēlot mani.

Daudzi cilvēki manā valstī pēc tam vairījās no manis. Garīdznieki aicināja mani nopērt, nomētāt ar akmeņiem un pat nogalināt. Gada laikā es biju spiesta pamest savu darbu. Pēc tam, baidoties par savu drošību, es pametu valsti, kur biju piedzimusi un uzaugusi un kur biju sākusi veidot savu ģimeni.

Sievietes pirms un pēc manis arī tikušas aizturētas, zaudējušas darbu un tikušas ieslodzītas par tik vienkāršu lietu kā sēšanos pie automašīnas stūres.

Mēs protestējām pret aizliegumu sievietēm vadīt automašīnas, jo šī aizlieguma ietekme stiepās daudz tālāk par automašīnām vai ceļiem. Aizliegums nozīmēja, ka mēs nevaram aizvest savus bērnus uz skolu, mēs nevaram aizvest savus mīļotos pie ārsta vai uz slimnīcu, mēs nevaram pašas nokļūt darbā vai doties uz pārtikas preču veikalu. Aizliegums nozīmēja zaudēt cieņu un kontroli pār savu dzīvi.

Tādēļ 2017. gada 26. septembri, kad monarhija paziņoja par plāniem atcelt braukšanas aizliegumu, sievietes Saūda Arābijā atcerēsies kā mūsu emancipācijas dienu. Mums tas ir tikpat nozīmīgi, cik 1920. gada 18. augusts bija amerikāņu sievietēm, datums, kad tika ratificēts ASV konstitūcijas 19. labojums, piešķirot viņām tiesības balsot.

Beidzot Saūda Arābijas sievietēm būs kustības brīvība un sava teikšana. Saūda Arābijas sabiedrība vairs nekad nebūs tāda, kā līdz šim. No saviem draugiem, kas dzīvo karalistē, es redzu dalītas emocijas – neticību un prieku. Manu e-pastu pārpludinājušas vēstules par šo brīnumu. Savā «Facebook» ziņu plūsmā es redzu draugu satraukumu.

Amerikāņu sievietes cīnījās par emancipāciju velosipēda ziedu laikos. Izcilā sieviešu tiesību aizstāve Sjūzena B. Entonija sacīja, ka braukšana ar velosipēdu «palīdzējusi emancipēt sievietes vairāk nekā jebkas cits pasaulē». Velosipēds atbrīvoja 19. gadsimta sievietes no viņu mājām un viņu atkarības no vīriešiem. Es ceru, ka automašīna izdarīs to pašu Saūda Arābijā.

Saūda Arābijas sistēmā sievietes tiek uzskatītas par zemāku kārtu. Neatkarīgi no mūsu vecuma mums nepieciešami vīriešu kārtas aizbildņi. Mums jāsaņem atļauja no vīriešiem apmeklēt skolu, darbu, precēties, ceļot uz ārzemēm, pat lai veiktu pamata medicīniskās procedūras. Mana māte dzemdēja mani uz grīdas mūsu dzīvoklī Mekā, klāt esot tikai manai mazajai masiņai, jo mans tēvs atradās darbā un nebija pieejams neviens cits aizbildnis, kas varēja nogādāt viņu slimnīcā.

Es esmu pārliecināta, ka daļa sabiedrības stingri iebildīs pret tiesībām sievietēm vadīt automašīnu. Pēdējos sešos gados valdības pasūtītos pētījumos tik secināts, ka sievietes kaitēs savām olnīcām, sēžot šofera sēdeklī, un dzemdēs bērnus «ar klīniskām problēmām».

2011. gadā, kad es sēdos pie stūres, akadēmiskā ziņojumā, kas tika sagatavots Saūda Arābijas Konstitucionālajai sapulcei, tika secināts, ka ļaušana sievietēm vadīt automašīnas novedīs pie sabiedrības sapūšanas, tostarp veicinās «pornogrāfiju, prostitūciju, homoseksualitāti un šķiršanos». Un vēl pavisam nesen kāds Saūda Arābijas garīdznieks brīdināja neļaut sievietēm kļūt par autovadītājām, jo sievietēm esot tikai puse no smadzenēm, kas ir vīriešiem. Viņš piebilda, ka apprecoties šis skaitlis nokrītas līdz ceturtdaļai.

Šie vārdi var šķist šokējoši, kamēr neapjaušat, ka simts gadus atpakaļ amerikāņu sufražistes, kas miermīlīgi lūdza tiesības balsot, tika aizturētas, spīdzinātas, piekautas, barotas ar spēku un ieslēgtas garīgi slimo iestādēs. Bet viņas neatlaidās, un viņas uzvarēja. Līdzīgi kā amerikāņu māsas, arī Saūda Arābijas sievietes nav atkāpušās.

Mēs, Saūda Arābijas sievietes, esam bijušas kā putni ar sasaistītiem spārniem, pilnas dziesmu, bet nespējīgas lidot. Tas mainīsies. Tagad mums jākļūst par dzinējspēku pašu likteņos, jāspēj pieņemt pašām savus lēmumus. Mūsu smadzenes ir 100% spēcīgas. Mēs pilnībā spējam būt pašas sev aizbildnes.

Kad es biju spiesta pamest savu valsti un ģimeni, es sapņoju par dienu, kad varēšu atgriezties nevis ar lidmašīnu, bet pārbraucot pāri robežai un, šķērsojot tuksnesi, doties uz savām mājām. Šodien man vairs nav jāsapņo. Nākamajā jūnijā, kad izmaiņas politikā stāsies spēkā, es plānoju doties šajā braucienā.

Bet pagaidām pakavēsimies mirkli, lai novērtētu visas sievietes, kas paveikušas neiespējamo un sēdušās pie stūres.