Ozona divējādā daba (1)

Ozons ir sevišķi kaitīgs, ja veidojas palielinātā koncentrācijā piesārņotā pilsētas atmosfērā. Parasti tie ir tā sauktie vasaras smogi - kad ir saulaina diena, mazs vēja ātrums un gaisa apmaiņa pilsētā ir apgrūtināta. Šādas dienas Rīgā gan ir tikai kādas divas trīs gadā, turklāt ne katru gadu.

Vasaras smogs ir ļoti raksturīgs tādām pilsētām kā Madride, Losandželosa, Milāna, Parīze. Šīs pilsētas izvietotas ieplakās, kur gaisa apmaiņa ir vāja. Londona no pagātnes pazīstama ar saviem smogiem, bet šodien šajā pilsētā izteikti rūpējas par gaisa kvalitātes kontroli, tur ir pārdomāta transporta plūsmu organizācijas sistēma: pilsētas centrā drīkst iebraukt tikai sabiedriskais transports un taksometri, aiz pirmā loka ir lielākas autostāvvietas. Augsta ir arī degvielas kvalitāte. Amerikas dienvidu pavalstīs pašvaldības pat finansē tos transporta īpašniekus, kuri vēlas pāriet uz gāzes degvielu (mazāk gaisu piesārņojošo izmešu). Vislabākais risinājums būtu elektriskās mašīnas, kas darbojas ar ūdeņradi, šajā ziņā vistālāk tikušas Amerika un Japāna, kur valsts investē ļoti lielus līdzekļus nākotnes transporta līdzekļu pētniecībā un konstruēšanā. Arī Eiropā jau braukā pirmie ūdeņraža degvielas autobusi, kam nav nekādu izplūdes gāzu (tikai ūdens tvaiks). Tomēr šāda degviela un dzinēji šodien vēl ir ļoti dārgi.

Galvenais pilsētu piesārņojuma cēlonis, protams, ir automašīnu izplūdes gāzes. Pārējie ir tā saucamie stacionārie piesārņojuma avoti, bet tos ir vieglāk kontrolēt. Mašīnu izplūdes gāzes jau savā ziņā ir neregulējamas, zinām, cik rīdziniekiem ir mašīnu, bet nevaram prognozēt, cik mašīnu katru dienu iebrauc no laukiem. Mašīnu skaits ir ļoti liels, un līdz ar to liels ir arī piesārņojums. Latvijā katram trešajam iedzīvotājam tagad ir viena mašīna, vidēji Eiropā katram otrajam ir viena mašīna. Katru gadu mašīnu skaits Latvijā, kas reģistrēts iedzīvotājiem, aug par 5-7%, un 2010. gadā jau katram otrajam iedzīvotājam būs savs auto.

Ozons ir tā piesārņojošā viela, ko samērā grūti reģistrēt. Mēs veicām ozona mērījumus darba vidē, kā zināms, kopētāji darbojas ar augstu spriegumu, līdz ar to ģenerē ozonu. Pētījuma ietvaros mērījumi tika veikti Raiņa bulvāra kopētavā, vienu darba dienu tur tika noturēti sensori, kas reģistrēja ozona koncentrāciju. Rezultāti parādīja, ka kopētavā gaiss ir samērā tīrs. Ar ozona sensoriem iespējams kontrolēt, vai piesārņojums nepārsniedz darba drošības līmeni (tas ir 0.1 ppm). Sensori ir nelieli, tie pievienoti portatīvajam datoram. Ozonu var sajust arī ar degunu, jo smaržas jutības līmenis ozonam ir stipri zems (0.001 ppm).

Ozonam ir divējāda daba – atkarībā no koncentrācijas tas ir vai nu labs, vai slikts. Ozonu ļoti plaši izmanto arī terapijā: ārstējot bronhītus un plaušu slimības, izmanto ozona inhalācijas. Ozona slānis arī aizsargā mūsu planētu, mums nemitīgi jārūpējas, lai to saglabātu. Ozons ir ārkārtīgi aktīva ķīmiskā viela, aktīvs dezinficētājs, kas ķīmiski ātri reaģē. Universitātes zinātnieki sāka sadarbību ar kādu zemnieku saimniecību – graudus kodināt, apstrādāt daudz labāk ir ar ozonu nekā ar ķīmiju (hlora, broma savienojumiem), kas vēlāk paceļas gaisā un noārda ozona slāni. Ozona izmantošana lauksaimniecībā ļauj atteikties no daudzām līdz šim izmantotām ķimikālijām. Ozons ir uz pusi aktīvāks oksidētājs nekā hlors, turklāt iedarbojas pat 3000 reižu ātrāk. Jau no 1909. gada ozonu izmanto pārtikas konservēšanai, lai novērstu bojāšanos un uzlabotu garšu. Ozonam nav līdzinieku dažādu plaši pazīstamu baktēriju (E. coli un fecal coliforms) iznīcināšanas spējā, tas spēj deaktivēt vīrusus, sēnes, pelējumu, cistas. Atšķirībā no hlora ozons neveido trihalometānus vai hloroformu. Ozons izreaģē ātri, sagraujot mikroorganismu šūnu membrānas, un pārvēršas atpakaļ skābeklī 20 minūtēs. Ozonu var arī iestrādāt augsnē, tas palīdz cīnīties pret kaitēkļiem un nezālēm lauksaimniecībā.

Ozons pilsētas gaisā ir kaitīgs tikai tad, ja tas rodas piesārņotā vidē atmosfērā saules gaismā. Ieelpojot ozonu palielinātā koncentrācijā, mutē sāk veidoties izteikta sausuma sajūta, sāk nākt klepus, asarot acis, bet, ja koncentrācija ir vēl lielāka, var veidoties elpceļu apdegumi. Rīgā pilsētas centra ielām raksturīgs, ka slāpekļa oksīdu koncentrācija (nāk no automašīnu izplūdes gāzēm) ir lielāka pa dienu, kad ielās vairāk mašīnu, naktīs lielāka ozona koncentrācija, kad no nomalēm un mežiem Rīgā ieplūst svaigais gaiss, nesot līdzi ozonu. Pa dienu slāpekļa oksīdi reaģē ar to ozonu, kas jau ir bijis atmosfērā. No rīta, kad automašīnu skaits pilsētas ielās palielinās, slāpekļa oksīdu, arī cieto daļiņu (putekļu) un tvana gāzes koncentrācijas strauji aug, bet ozona daudzums samazinās. Lielākās gaisa piesārņojuma problēmas Rīgā ir ar cietajām daļiņām, slāpekļa oksīdiem.

Rīgā vissliktākā gaisa kvalitāte ir tā sauktajās kanjonu ielās, kur ir intensīva transporta kustība un kur tuvu ietvēm ir piecstāvu nami. Zemākajos stāvos gaisa piesārņojums ir izjūtams vairāk. Zaļā zona pilsētā strauji samazinās, un tas ir ļoti negatīvi. Tas pilnīgi izmaina pilsētas mikroklimatu, paaugstinās arī temperatūra pilsētas centrā, un tas atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz gaisa kvalitāti.

Iekštelpās reizēm gaiss var būt pat piesārņotāks kā ārpusē, sevišķi, ja ir pakešu logi, līdz ar to gaisa cirkulācija ir stipri sliktāka un gaisa piesārņojums vēl vairāk palielinās. Universitātē, piemēram, nav ieteicams taisīt vaļā logus darbdienās uz Raiņa bulvāri, uz Merķeļa ielu, jo gaiss, kas nāk no turienes, nav piemērots veselīgai elpošanai.

Ozona monitoringa sistēma ir mobila, to var jebkurā vietā viegli aiznest, uzstādīt, atstāt uz kādu laiku un izmērīt rezultātus. Par šā projekta rezultātiem ir iegādāts arī neliels mēraparāts, kas ir kalibrēts tā, ka īsā mirklī var parādīt, vai ozona koncentrācija telpā ir lielāka par normu. Ozons ir interesanta lieta, to iesaka kā mājas uzkopšanas līdzekli, lai cīnītos ar sliktām smakām. Ozonatorus iekštelpām rūpnieciski ražo Amerikā, Kanādā, Austrālijā, bet arī mēs gribam sākt to ražošanu Rīgā. Sevišķi tie, kas nākotnē plāno dzīvot t.s. elektroniskajos dzīvokļos, kad no attāluma var iestādīt temperatūru, ieslēgt tējkannu, mierīgi brauks uz darbu, iestādot dzīvokļa dezinfekcijas un tīrīšanas režīmu, bet, kad atbrauks mājās, dzīvoklī būs svaigs gaiss, tikpat kā priežu mežā pēc negaisa.

Cilvēks, tāpat kā jebkura dzīva būtne, ļoti ātri pielāgojas vides izmaiņām. Pilsētas centra iedzīvotājs var izjust diskomfortu tad, ja nokļūst laukos, svaigā gaisā. Nokļūstot mežā, var sākt sāpēt galva no tā, ka par maz ir tvana gāzes, ogļūdeņražu - organisms jau ir tā adaptējies indēm, ka bez tām grūti iztikt. Cilvēka organisms jau cenšas tikt galā ar piesārņojumu, kaut vai deguns - izfiltrē netīro gaisu, kas nāk no izplūdes gāzēm. Bīstamākās ir vissmalkākās daļiņas, mazākas par vienu mikronu, tās ieķeras plaušās un izveido perēkļus, kur veidoties ļaundabīgajiem audzējiem

Rīga transporta blīvuma un piesārņojuma ziņā vēl ir labā stāvoklī, tomēr, lai cīnītos pret piesārņojumu, vairāk vajadzētu sadarboties ar Universitātes zinātniskās pētniecības institūcijām.