Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET
"Krievijas Federācijas valdība ar saviem ierēdņiem, ārpolitiku un iekšpolitiku, tāmēm un valsts pasūtījumiem, un Krievija kā valsts - ar atvērtiem cilvēkiem, kultūru un brīnišķīgu dabu - ir divas dažādas pasaules. Ikdienas dzīvē šīs divas pasaules nesatiekas vispār. Izskatās, ka tām pat nerūp vienai otras eksistence." Mēs pa Transsibīrijas maģistrāli esam šķērsojuši visu Krieviju. Redzējām to, ko nerāda televīzijā, un to, ko paši necerējām piedzīvot. Sveicieni no Vladivostokas! Jau rīt mēs būsim Rīgā.
Esam Vladivostokā. Pieveikti 10 606 kilometri pa Krieviju, mēs rakstām sešpadsmito un pēdējo pārdomu gabalu. Vēl jāsapako dāvaniņas, mantas un mūsu ceļojuma somas. Ir jau viens naktī, bet mēs rosāmies. Pēc garākām pārrunām sapratām, ka gribam kārtējo "paldies" ne tikai uzrakstīt, bet pateikt visiem mūsu lasītājiem personīgi, tāpēc priecāsimies jūs satikt piektdien, 2. novembrī, kafejnīcā "Leningrad" no p19.00 līdz 21.00. Piesakies un nāc ciemos! Runu un prezentāciju nebūs, bet būsim mēs un centīsimies atbildēt uz visiem taviem jautājumiem!
Viktorija:
Sēžam muzikālajā bārā "Mumij Troļļ" Vladivostokā. Pie griestiem karājas zvejošanas troses un IKEA lampiņas, bārmenis gatavo kokteiļus, Mārtiņš smēķē "Dunhill" cigaretes, un es vienkārši izjūtu milzīgu prieku par to, kas ar mani notiek.
Ja mēs uzņemtu filmu par šo ceļojumu, šajā brīdī parādītos titri. "Koferis. Stacija. Krievija. Galvenajās lomās: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele, Transsibīrijas maģistrāle."
Skaņu celiņš - grupas "Mumij Troļļ" dziesma "Vladivostok 2000".
Rītdien lidmašīnā dosimies atpakaļ uz Rīgu. Grūti noticēt, ka mūsu lielais ceļojums, kas kādreiz šķita neaizsniedzams sapnis un milzu avantūra, tuvojas noslēgumam. Dienu Vladivostokā pavadījām kā īsti tūristi. Aizgājām uz okeanāriju, es pavizinājos panorāmas ratā, pastaigājāmies pa promenādi, palūkojāmies uz okeānu un paklausījāmies kaijās. Paēdām ķīniešu restorānā.
Foto: Mārtiņš Otto, Viktorija Puškele/TVNET
Starp citu, šeit viss ir vairāk japānisks un ķīnietisks nekā krievisks. Tas ir loģiski, jo no Vladivostokas ir tikai 941 kilometrs līdz Japānai, bet līdz Ķīnas robežai ir vien 200 kilometri. Līdz Maskavai, kas, kā zināms, arī "nav Krievija", pa Transsibīrijas maģistrāli jāmēro 9288 kilometri.
Mārtiņš:
Par Vladivostoku uzrakstīja Viktorija, piekrītu katram viņas vārdam, tāpēc atkārtoties nemaz negrasos. Vēlos savilkt kopsavilkumu par visu mūsu ceļojumu.
Pirmkārt, pamanīju komentāros, kā arī personīgi saņēmu vairākus jautājumus par bilžu daudzumu. Jā, pats biju plānojis vairāk, bet to ietekmēja vairāki apstākļi. Manas prioritātes bija šādas:
- Mūsu veselība un drošība;
- Dokumentu, naudas un bankas karšu drošība;
- Tehnikas drošība;
- Pārējie sīkumi.
Proti, tikko sajutu, ka nav īstā vieta, kur pievērst lieku uzmanību ar dārgu kameru, es to nedarīju. Vēl jau smagās somas un pat slavenajā "karbonāžu" autobusā - logi aizlīmēti, netīri, soma uz somas. Pat telefonu no kabatas izcelt nebija īsti iespējams, kur nu vēl kameru, turklāt tas tāpat būtu bijis bezjēdzīgi. Protams, mums ir vēl ļoti daudz sataisīta, bet nepublicēta materiāla, kurš lēnā garā tiks publicēts pēc mūsu atgriešanās, jo Viktorijai jāatšifrē intervijas un jānoslīpē raksti. Es pat nezinu, kura nasta smagāka - bagāžas vai radošā, kad katru dienu jāuzraksta kaut kas interesants.
