Igors Miglinieks atklāj, kāda ir viņa kā cittautieša dzīve Ķīnā

Kā atklāj Miglinieks, viņš kā "savējais" sācis justies tikai pavisam nesen, lai gan Ķīnā dzīvo jau vairākus gadus.

"Tikai pēdējās divās sezonās esmu pilnvērtīgi iejuties basketbola pasaulē. Ķīnieši ir konservatīvi, viņi nevienu nepieņem ātri. Tikai tagad sajūtu atgriezenisko saiti. Tikai tagad manu, ka viņi mani ierindojuši citā kategorijā - pie pārbaudītajiem, uzticamajiem, zināmajiem. To var just pēc tā, kāda gan tiesnešiem, gan citām komandām ir attieksme pret mani - sak, viņš ar savu darbu to ir nopelnījis. Protams, jāturpina sevi pierādīt, apliecināt, jāgūst panākumi. Ķīnieši gan rada iespaidu, ka ir ļoti atvērti, bet patiesībā tevi ilgi un dikti pārbauda, testē. Un, ja es šo atzinību nesaņemtu, tas būtu ļoti bēdīgi, tad Ķīnā pavadītos gadus varētu uzskatīt par zemē nomestiem, izniekotiem. Mums jau katram gribas gūt kādus rezultātus, atzinību, cieņu.

Un tomēr Ķīna nav mana zeme, mana zeme ir Latvija.

Kā skaidro basketbola eksperts, ķīnieši ir daudz relaksētāki nekā latvieši, smaidīgi un pat naivi. "Iedzīvotāju blīvuma dēļ katrs darbs ir zelta vērtē. [..] Nepārspīlējot - tāds kā mūsu Deglava tilts tur tiktu nevis pētīts un labots, bet ātri nojaukts un divu dienu laikā uzbūvēts no jauna."

Tāpat Miglinieks neslēpa, ka ķīniešiem, lai pieslēptu neizdarības, bieži nākas melot.