"Domāju, ka vairāk par diviem mēnešiem man nebūs dots." Atklāts stāsts par cīņu ar plaušu vēzi

Ilustratīvs attēls.

FOTO: Unsplash

Valentīna (60) pirms nepilna gada jau bija atvadījusies no dzīves. Pēkšņi atklāts strauji progresējošs plaušu vēzis 4. stadijā, metastāzes visos apkārtējos orgānos, ar tām cauraugušas ribas, kauli sadrupuši, sāpes neizturamas. Tā sākās šis gads, kad Valentīnai bija iespēja piedalīties klīniskā pētījumā, kurā plaušu vēža ārstēšanā tiek izmēģināta jauna zāļu kombinācija. Valentīna saņēmusi deviņus zāļu kursus un atzīst - ja būtu zinājusi, ka veselības uzlabošanās notiks tik strauji, nebūtu pametusi darbu.

Vēzi rentgenā neviens nepamanīja

"Jau pirms gada sūdzējos ārstam par muguras sāpēm. Strādāju par grāmatvedi, visiem skaidrs, ka sēdoša darba dēļ muguras sāpes nav nekāds brīnums. Taču kaut kas mani darīja bažīgu, aizdomājos, vai sāpes nav saistītas ar sirdi un aizgāju pie kardiologa. Mani nosūtīja tālāk pie neirologa, iedeva zāles, it kā kļuva labāk un novembrī es devos ceļojumā. Krakovā viesnīcas numuriņā nevarēju aizvērt logu, nosalu. Domāju, ka tādēļ ceļojuma laikā strauji kļuva sliktāk – nebija spēka, nevarēju ne paiet, ne brīvi paelpot," stāsta Valentīna.

"Man ir bronhiālā astma, un, kaut arī slimība ilgi bija remisijas fāzē, kad nevajadzēja pat lietot zāles, tomēr regulāri veicu plaušu rentgenu. Pirms pāris gadiem man divas reizes pēc kārtas bija augšējo elpceļu vīrusu infekcija. Nācās atkal atsākt lietot zāles.

Pagājušā gada vasarā biju veikusi plaušu rentgenu, un ārsts teica, ka ar plaušām viss kārtībā," atceras sieviete.

Pēc ceļojuma tomēr Valentīna lūgusi, lai viņai atkārto rentgenu: "Aizdomu dēļ par onkoloģisku slimību mani uzreiz ielika Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Sauriešos. Tur veica bronhoskopiju un pēc divām dienām atzina – audzējs plaušu labajā daļā ir 7,2 cm liels, 4. stadija ar metastāzēm, operācija nav iespējama. Pēc tam onkologs atzina, ka rentgenā, kas veikts jūnijā, audzējs aiz ribas jau bija saskatāms, tad tas bija aptuveni 2 cm liels. Nu metastāzes bija jau aknās, vēdera dobumā, cauraugušas divas ribas. Sāpes pieauga ar katru dienu."

Glābiņš - izmēģināt imūnterapiju

"Meita un dēls meklēja, vai kaut kur pasaulē pieejama ārstēšana, bet es vairs nespēju pat pārvietoties.

Domāju, ka tās būs beigas.

Mani izrakstīja no slimnīcas un nosūtīja uz Onkoloģijas centru pie dakteres Evas Vecvagares sākt ķīmijterapiju. Daktere man piedāvāja dalību dubultaklajā 3. fāzes pētījumā, kur es saņemtu imūnterapiju. Bija šādi noteikumi: plaušu vēža 4. stadija, noteikta PDL – 1 gēna mutācija, nesmēķētāja, nav bijusi operācija, nav bijusi ķīmijterapija. Par laimi, nekavējoties varēja veikt molekulārās analīzes, jo bronhoskopijā bija paņemts pietiekoši liels audu paraugs. Es atbildu visām prasībām, tikai nebiju droša, ka sagaidīšu pirmo zāļu devu," atklāj sieviete.

"Mājās nespēju izturēt sāpes, lūdzu, lai uz gadu miju mani ievieto atpakaļ Sauriešos. 2. janvārī man veica scientogrāfiju, kas parādīja briesmīgu ainu – visi kauli jau bija saēsti, mugurkauls kā biezpiens. Sāpju dēļ visu laiku gulēju pie sistēmas, biju novājējusi par 15 kilogramiem, izskatījos kā no koncentrācijas nometnes. Ēst neko negribēju un nespēju, riebums pret ēdienu, sāpes un nespēks pārmāca visu," stāsta Valentīna.

Neticami, bet dzīvoju

"Esmu saņēmusi jau 9 zāļu kursus, rezultāti ir neticami. 4. janvārī, kad sāku ārstēšanos, audzējs plaušu labajā daļā bija 8,3 cm, tagad – 2,4 cm. Jau pirmajā izmeklējumā audzējs bija sarucis līdz 3,45 cm," priecājas Valentīna.

"Sestais perēklis, kuru kontrolē, sākumā bija 2 cm, tagad ir 0,4 cm. Biju zaudējusi arī balsi, kaklā rēgojās paipalas olas lieluma limfmezgls. Tas uzsūcās jau pēc pirmās procedūras. Metastāzes vēdera dobumā vairs nav atrodamas. Janvāra sākumā domāju: tas ir viss, ko tur ar jaunajām zālēm mēģināt, lai man dod ķīmijterapiju un pretsāpju līdzekļus. Gadu mijā atvadījos no dzīves, jo man šķita, ka nomiršu neizturamo sāpju dēļ," stāsta sieviete.

Atgriešanās dzīvē

"Ja pēc pirmās zāļu devas bērni mani aizveda un aiznesa, tad jau janvāra beigās pati spēju piecelties.

Tikai – negribēju iet ārā, nevēlējos pat skatīties pa logu, jo biju jau atvadījusies no dzīves, atgājusi no šīs pasaules, norobežojusies.

Paļāvos, ka tā, kā Dievs būs lēmis, tā arī notiks," stāsta sieviete.

Valentīna atklāj, ka februārī atgriezusies apetīte, pāris mēnešu laikā atgūti 15 kilogrami: "Sāka rasties vēlmes un domas, ko es vēl varētu izdarīt. Man patīk vēsturiskas vietas, bet visvairāk pareizticīgo svētvietas. Novembrī dēls bija atvedis mācītāju, kurš pieņēma grēksūdzi. Februārī jau gribēju pati uz baznīcu aiziet. Izlēmu, ka man jāuzliek kapos piemineklis bijušajam vīram un arī vecmammai, kas atdusas pierobežā."

"Tagad domāju – ja būtu zinājusi, ka tik ātri atgūšos, nebūtu aizgājusi no darba. Bija labs amats, algas pielikums pagājušajā gadā. Mani gaidīja četrus mēnešus, bet tobrīd nevarēju apsolīt, ka drīz varēšu atsākt strādāt," norāda sieviete.

Valentīna norāda, ka atgriešanās dzīvē gan neesot bijusi viegla - viņu joprojām mocīja sāpes, jo kauli bija sadrupuši, bet viņa centās izturēt bez pretsāpju līdzekļiem: "Draudzene, kas mani aprūpēja, kad nespēju piecelties, tagad nespēj beigt brīnīties.

Meita bija daudz lasījusi par onkoloģiju, viņas pirmā meitiņa trīs mēnešu vecumā nomira no onkoloģiskas slimības.

Nu jau 15 gadi pagājuši. Es arī vienmēr esmu interesējusies par medicīnu, biju pat iestājusies Medicīnas skolā, bet pirmajā gadā to pametu, jo sapratu, ka netikšu galā ar sevi, ja kādreiz kļūdīšos un manas kļūdas dēļ cilvēks ies bojā. Biju meitene no provinces, maz pieredzējusi, bailīga. Izstudēju ekonomiku, bet visu dzīvi turpināju lasīt par medicīnu populārzinātniskā līmenī."

Nākotni neplānoju

Valentīna norāda, ka par savu nākotni neko nezina: "Esmu dzirdējusi par divus gadus ilgu zāļu kursu, bet to noteiks mans veselības stāvoklis. Zāļu blakus parādības man nav izteiktas, varbūt nieze pastiprinājusies.

Esmu samierinājusies – cik būs lemts dzīvot, tik dzīvošu.

Bet zinu – pats šausmīgākais ir stāvoklis, kad sevi nevari aprūpēt, to nevēlos atkal piedzīvot. Negribu būt nevienam uz kakla, negribu vairs nekad sajust tādas sāpes."

"Reizēm domāju, ka iekļūt šādā programmā ir kā laimēt loterijā. Jābūt konkrētai gēnu mutācijai, vēl citiem noteikumiem, piedāvājumam laika un vietā, un – tu dzīvo tālāk. Ja kārtis nesakrīt – tu mirsti. Visiem jaunākā ārstēšana nav pieejama.

Kad atvadījos no dzīves, domāju, ka nepareizi esmu dzīvojusi.

Vienu laiku daudz klausījos par svētajiem. Cilvēki nav svēti, tikai onkoloģiska vai cita smaga slimība spēj padarīt cilvēku labāku, nesavtīgāku. Pati tagad jūtu, ka uz visu skatos citādi. Reizēm, kad dēls zvana un jautā, vai esmu pilnībā atveseļojusies, apzinos, ka tas nav iespējams, vismaz kauli neatjaunosies. Nevaru neko smagu nest, mugura sāp visu laiku. Bet tie ir sīkumi, salīdzinot ar to, ko pārcietu. Man kaut kā gribas pasauli padarīt labāku, bet daudz nevaru izdarīt. Cik varēšu, izdarīšu. Bet esmu pateicīga, ka man jau ir dāvāti vairāki mēneši dzīves," atklāj sieviete.

Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm, Latvijā jauno imūnterapijas medikamentu plaušu vēža pacientiem, kas Valentīnai dāvājis iespēju dzīvot jau gandrīz gadu, valsts neapmaksā.

Uz augšu