"Šomēnes jau nostrādātas 260 stundas." Mediķe par ikdienu NMPD Covid-19 brigādē (1)

Kristīne neslēpj, ka savienot intensīvās medicīnas studijas ar darbu NMPD ir ļoti grūti, taču atbalstot un palīdzot gan kolēģi un priekšnieks darbā, gan pasniedzēji universitātē. "Atļauj kādreiz aiziet no studijām agrāk, nokavēt kādas nodarbības un atstrādāt ar citu grupu. Docētāji ir saprotoši," viņa pasmaida.

NMPD Kristīne oficiāli strādā pusslodzi, tomēr praksē stundu skaits ir krietni lielāks, īpaši šomēnes.

"Mazākais ir bijis 120 stundas mēnesī, bet šomēnes ir pat 260 stundas. Man ir diennakts maiņas, bet tagad brīžam man ir arī tā saucamā "Covid" brigāde, ko es mīļi nosaucu par "Korona brigādi", un tur man ir 14 stundu dežūras," Kristīne uzskaita.

Uzaicinājumu strādāt jaunajā "Covid brigādē" viņa saņēma ārkārtas sapulcē pēc darbā pavadītas nakts maiņas.

"Noklausījāmies lekciju, ka tagad valstī būs grūti. Un tas bija viens brīdis, kad priekšnieks paskatījās uz mani un teica: nu, protams, es saprotu, ka Maķe ir tāda aktīva meitene un noteikti mums palīdzēs! Es neko nevarēju iebilst un teicu, ka, protams, es palīdzēšu," viņa smejas.

Kad jautā, vai nebija bail, viņa saka – mazliet. Bet bailes no vīrusa pat nepiemin. Tikai bailes par tik atbildīgu darbu.

"Priecājos, ka man jau ilgu laiku iepriekš, esot otrajai medicīniskajai personai, bija pieredze darboties arī kā pirmajai. Man ir daži kolēģi, kas to ļauj, un es viņiem esmu ļoti pateicīga. Līdz ar to pirmajā dienā, kad man kā brigādes vadītājai bija jāuzņemas atbildība arī par sava šofera veselību un to, kā viņš darbojas, man nebija tik ļoti bail," viņa saka.

Bet no vīrusiem īpašajos izbraukumos esot jābaidās mazāk nekā kolēģiem.

"Salīdzinot ar saviem kolēģiem, kuri brauc uz izsaukumiem un nezina, netiek brīdināti, varbūt pacienti slēpj to faktu, ka ir bijuši ārzemēs, es esmu visnodrošinātākā. Man ir gan maska, gan aizsargbrilles, gan kombinezons, gan vienreizlietojamais halāts un liela pudele ar spirtu saturošu dezinfekcijas līdzekli.

Es pilnībā sekoju, lai šoferis nepieskartos manām mantām, es nepieskaros viņa mantām un pasargāju arī viņu no inficēšanās. Es esmu vispasargātākā no visiem kolēģiem," uzsver Kristīne.

Īpašajā aizsargtērpā mediķiem jābūt visu laiku, kamēr vien viņi dodas uz izsaukumiem saistībā ar Covid-19. Kristīne nesūdzas par karstumu un citām neērtībām, vienīgi piekrīt, ka aizsargmaskā ir grūti elpot.

Kristīnes Maķes ikdienas skrējienu var tikai apbrīnot – darbs "ātrajā palīdzībā", studijas, pasniedzējas un žurnāla redaktores pienākumi. Tagad, kopš ārkārtējā stāvokļa ieviešanas, studiju klātienē vairs nav, bet darba "ātrajos" kļuvis vēl vairāk.

"Tajā dienā, kad paziņoja, ka viss – universitāte beigusies, visas nodarbības ir ieskaitītas, palikuši tikai valsts eksāmeni, bija tāds kolapsa brīdis. Ko man tagad darīt šajā dzīvē? Tāpēc gandrīz visus brīvos brīžus tagad aizņem darbs. Darba dienestā ir ļoti daudz, bet es saprotu, ka tas ir vajadzīgs.

Jo mani audzināja tā: ja kaut kas ir jādara, tad nevajag skatīties uz to, cik ļoti es esmu nogurusi vai ir vēl kādi citi darbiņi. Vienkārši jāstrādā, un viss.

Jo tāda pašlaik ir situācija," viņa stingri nosaka.

Kristīnes darbavieta ir NMPD apakšstacija "Krasts".

"Uzskatu, ka tā ir visnoslogotākā, jo brīžam mums izsaukumu skaits diennaktī ir vairāk nekā 20. Tas ir diezgan daudz – sanāk viens pacients stundā. Ja es strādāju uz "Korona brigādes", tad diena sākas ar to, ka es pārbaudu visu mašīnu, lai viss būtu sagatavots – gan stobriņš, kurā tiek ievāktas analīzes, gan maisiņi, gan visi aizsarglīdzekļi. Tad mums iedod izsaukumu, paņemam analīzes, es noformēju visus dokumentus, lai laboratorijā būtu vieglāk identificēt pacientu, un uzreiz zvanu uz "centru" un lūdzu, lai dod nākamo izsaukumu, lai mazliet atslogotu darbu, jo izsaukumi stāv un pacienti brīžam gaida 2 – 3 dienas, kamēr brigāde atbrauks uz mājām," stāsta mediķe.

Sociālajos tīklos šajās dienās ir daudz ierakstu, kuros mediķi un dienestu vadība ar lielu lepnumu runā par saviem kolēģiem. Arī Kristīne, pieminot kolēģus, atplaukst vēl platākā smaidā.

"Man īpaši patīk, ka kolēģi darbā par mani jokojoties smejas, ka esmu "īpašs vīrusa cilvēks". Kolēģu joki ir vislielākais atbalsts," viņa saka. Esot īpaši svarīgi, ka pēc dežūras viņiem var izstāstīt par visu piedzīvoto – par ārzemniekiem, ar kuriem nācies runāt angliski un ātri prātā tulkot visu medicīnisko informāciju par Covid-19 vai par kurlmēmu pacienti, ar kuru Kristīne sarakstījusies uz papīra lapas.

Viņa uzteic arī priekšnieku, kurš neatsaka padomu arī ārpus darba laika un nākamajā dienā pēc smagas dežūras var pārsteigt ar puķēm.

Par savu darbu Kristīne Maķe stāsta ar lielu aizrautību. Bet vai ir arī brīži, kas sadusmo?

Attiecībā uz Covid-19 analīžu nodošanu negatīvas pieredzes līdz šim neesot bijis – visi pacienti izturoties ļoti atbildīgi un apzinoties riskus.

Taču reizēm esot grūti ikdienas izsaukumos, kur, atbraucot pie pacienta, ir skaidrs – viņa kaites ir ļoti ielaistas, un ne viņš pats, ne radinieki ilgstoši nav gādājuši par ģimenes ārsta vai speciālistu apmeklējumu. Kad kļūst pavisam slikti, no ātrās palīdzības mediķiem gaida brīnumus. "Viņi skatās uz mums un gaida, ka atrisināsim visas problēmas reizē. Tas tiešām ir grūti," viņa nopūšas.

Karantīnas laikā hroniski slimajiem pacientiem arī daudz ko nevarot piedāvāt. "Pašlaik esam spiesti viņiem atteikt gadījumos, ja viņiem ir hroniskas, ieilgušas saslimšanas, nevis neatliekamas problēmas, ko var risināt tikai šobrīd un stacionārā. Protams, tas ir viņu labā, jo, ja mēs viņu aizvedam uz slimnīcu, viņu nevar pasargāt no saslimšanas ar vīrusu. Tas ir bēdīgākais moments, kas jāpiedzīvo šī mēneša laikā, ka nevaram nodrošināt visu, ko vēlamies," atzīst jaunā mediķe.

Sarunas noslēgumā jautāju Kristīnei Maķei – kā viņa nolēma kļūt par ārsti? Izrādās, tā bijusi pavisam racionāla izvēle, vidusskolā ar mammu apspriežot Kristīnes stiprās un ne tik stiprās puses. Lieliski padevās ķīmija, un Kristīne devās uz sagatavošanas kursiem Rīgas Stradiņa universitātē.

"Un šobrīd es nevaru sevi iedomāties kādā citā nozarē. Tikai, nodarbojoties ar cilvēku ārstēšanu. (..) Man tas patīk. Tas ir kā rēbuss, kad viņi stāsta savu ilgo stāstu par veselību, saslimšanām, simptomiem. Tas viss ir jāsavāc kopā un jāizdomā, kāda varētu būt diagnoze, kā mēs varētu to ārstēt. Īpaši man patīk situācijas, kad jāieslēdz adrenalīns un jārīkojas ātri, jāsadarbojas ar kolēģiem. Īpaši ar tiem, ar kuriem jau izveidojies tāds kontakts, ka nav nekas jāizsaka vārdos – vienkārši man pietiek uz viņu paskatīties, un ir skaidrs, kas tālāk ir jādara," viņa stāsta.

"Mani motivē arī iespēja biežāk redzēt kolēģus, kuri ir smaidīgi un priecīgi, neskatoties uz šo saspringto laiku. Arī pacienti, jo viņi arī ir smaidīgi un izsaukumos saka paldies, uzsver, ka mūsu darbs ir svarīgs. Laikam tas arī notur šajā darbā," saka Kristīne Maķe.

Kad jautā, ko gribētos, lai cilvēki patur prātā par mediķa darbu, Kristīne ar laipnu smaidu atbild: "To, ka mēs arī esam cilvēki. Varbūt varētu mazliet atturīgāk paust savas emocijas izsaukuma laikā.

Es saprotu, ka mēs šķietam īpaši cilvēki oranžos tērpos, kuri uzreiz var atrisināt visas problēmas – ne tikai medicīniskas, bet arī sociālas – bet arī mēs brīžiem nogurstam. Reizēm mums uzreiz pēc reanimācijas, vēl prātā kavējoties domās, piemēram, pie pacienta, kurš aizgājis no šīs pasaules, dodamies uz nākamo izsaukumu. Un ir ļoti grūti prātā uzreiz pārslēgties."