Berlīnes nomalē esošajā Treptovas parkā krēslo, un es skatos uz statuju, kas dramatiski izceļas pret ceriņkrāsas debesīm. Divpadsmit metrus augstā skulptūra attēlo padomju karavīru, kas vienā rokā tur zobenu, bet otrā - mazu vācu meiteni, mīdot kāškrustu.

Te kapos guldīti 5000 līdz 80 000 padomju karavīru, kas krita Berlīnes kaujā no 1945. gada 16. aprīļa līdz 2. maijam.

Pieminekļa izmēri atspoguļo upuru daudzumu. Uzmanību piesaista uzraksts, ka "padomju cilvēki izglāba Eiropas civilizāciju no fašisma".

Tomēr ir daļa sabiedrības, kas šo pieminekli dēvē par Nezināmā izvarotāja kapu.

Staļina karaspēks, cenšoties ieņemt nacistiskās Vācijas galvaspilsētu, uzbruka ļoti daudzām sievietēm, lai gan pēc kara Vācijā - gan Rietumu, gan Austrumu - par to runāja reti. Krievijā tas vēl šobaltdien ir tabu temats.

Krievijas plašsaziņas līdzekļi regulāri noraida apgalvojumus par izvarošanas gadījumiem Vācijā Otrā pasaules kara laikā, to saucot par Rietumu mītu. Tomēr viens no vairākiem avotiem, kas atklāj notikušos PSRS armijas noziegumus pret vācu sievietēm, ir kāda jauna padomju virsnieka dienasgrāmata.

PSRS armijas leitnants vārdā Vladimirs Gelfands no 1941. gada līdz pat kara beigām ļoti atklāti rakstīja par karā redzēto, lai gan padomju armijā "drošības risku" dēļ bija aizliegts rakstīt dienasgrāmatas.

Karavīra pieraksti atklāj haotisko ikdienu padomju armijas bataljonos - nožēlojamo uzturu, cīņu ar utīm, antisemītismu un zādzības. Karavīri zaga pat savu biedru zābakus.

Gelfands 1945. gada februārī atradās pie Oderas upes dambja, gatavojoties izšķirošajam uzbrukumam Berlīnei. Viņš apraksta, kā viņa biedri ielenca un pieveica vācu sieviešu kaujinieču bataljonu.

"Sagūstītās vācu kaķenes paziņoja, ka atriebušās par saviem mirušajiem vīriem," viņš raksta savā dienasgrāmatā. "Viņas ir jāiznīcina bez žēlastības. Mūsu karavīri ierosina nodurt viņas caur viņu dzimumorgāniem, bet es vienkārši izpildītu nāvessodu."

Dienasgrāmatas ieraksti ir nežēlīgi. Viens no atklātākajiem fragmentiem Gelfanda dienasgrāmatā ir datēts ar 1945. gada 25. aprīlī, kad viņš jau bija sasniedzis Berlīni. Gelfands pirmo reizi mūžā braucis ar divriteni pie Šprē upes, kad sastapies ar kādu vācu sieviešu grupu. Viņas nesušas koferus un saiņus.

Gelfands lauzītā vācu valodā jautāja, kurp viņas dodas un kāpēc ir pametušas savas mājas.

"Ar šausmām sejās viņas man pastāstīja, kas notika pirmajā naktī, kad ieradās Sarkanā armija," viņš raksta.

"Viņi te bija visu nakti," Gelfandam paskaidroja skaistā vāciete, paceļot svārkus, "visu nakti! Viņi bija veci, daži vienās pumpās, un viņi visi kāpa man virsū un "darbojās" - ne mazāk kā 20 vīrieši," vācu sieviete izplūda asarās.

"Viņi izvaroja manu meitu, man redzot," piebilda māte, "un viņi joprojām var atgriezties un izvarot viņu vēlreiz." Šī doma visas šausmināja.

"Paliec šeit," meitene pēkšņi metās man klāt, "guli ar mani! Tu vari darīt ar mani visu, ko vien vēlies, bet tikai tu!""

BBC skaidro, ka līdz tam vācu karavīri Padomju Savienībā jau gandrīz četrus gadus bija uzskatīti par vainīgiem seksuālā vardarbībā un citos noziegumos PSRS teritorijā. To Gelfands bija sapratis, kad devās kaujās, lai iekarotu Berlīni.

"Viņš gāja cauri daudziem ciematiem, kuros nacisti bija nogalinājuši visus, tostarp mazus bērnus. Viņš tur arī redzēja liecības par izvarošanu," BBC žurnālistiem stāsta Gelfanda dēls Vitālijs.

Vērmahts esot bijis "labi sakārtots" āriešu spēks, kas nekad nebūtu domājis par seksu ar untermenschen (zemcilvēku no vācu val. - cilvēku, kura rīcība, izturēšanās neatbilst nekādām morāles normām).

Taču aizliegums tika ignorēts, uzskata Maskavas Augstākās ekonomikas skolas vēsturnieks Oļegs Budņickis. Nacistu komandieri bija tik ļoti noraizējušies par veneriskajām slimībām, ka okupētajās teritorijās izveidoja militāro bordeļu ķēdi.

Ir grūti atrast konkrētus pierādījumus tam, kā vācu karavīri izturējās pret krievu sievietēm, - daudzas neizdzīvoja. Taču Berlīnē esošā Vācu-krievu muzeja direktors Jorgs Morre BBC žurnālistam rāda fotogrāfiju no kāda vācu karavīra personīgā kara laika albuma, kas uzņemta Krimā. Tajā redzams sievietes līķis, kas guļ uz zemes.

"Izskatās, ka viņu nogalināja izvarošanas laikā vai pēc izvarošanas. Viņas svārki ir uzvilkti uz augšu, un rokas ir sejai priekšā," saka muzeja direktors.

"Tas ir šokējošs foto. Mums muzejā bija diskusijas, vai mums būtu jārāda šīs fotogrāfijas - tas ir karš, tā ir seksuālā vardarbība vācu politikas ietvaros Padomju Savienībā.

Mēs rādām karu. Nevis runājam par karu, bet to rādām."

Sarkanajai armijai virzoties uz to, ko padomju prese sauca par "fašistiskā zvēra mītni", plakāti mudināja karavīrus izlādēt dusmas: "Karavīri, jūs tagad stāvat uz Vācijas zemes. Atriebības stunda ir pienākusi!"

Stāsta, ka PSRS 19. armijā, kas pa Baltijas jūras piekrasti virzījās uz Berlīni, politnodaļa sludināja, ka īsts padomju karavīrs ir tik naidpilns, ka viņam būtu pretīgi stāties dzimumattiecībās ar vācietēm. Taču PSRS karavīri kārtējo reizi pierādīja, ka ideologi kļūdās.

Rakstot savu 2002. gada grāmatu "Berlīnes krišana", vēsturnieks Entonijs Bīvors Krievijas Federācijas valsts arhīvā atrada dokumentus par seksuālo vardarbību. Tos 1944. gada beigās savam priekšniekam Lavrentijam Berijam nosūtīja NKVD slepenpolicija.

"Tie tika nodoti tālāk Staļinam," saka Bīvors.

"Pēc ķeksīšiem var redzēt - ir tie lasīti vai nav. Un tajos ir ziņots par masveida izvarošanām Austrumprūsijā un par to, kā vācu sievietes mēģina nogalināt savus bērnus un nogalināt sevi, lai izvairītos no šāda likteņa."

Members of the Red Army harassing German women (1945) pic.twitter.com/MKI44JzAPI

— History University (@TheHistoryU) April 10, 2022

Vēl viena kara laika dienasgrāmata, kuru šoreiz pierakstīja prombūtnē esoša vācu karavīra līgava, liecina, ka sievietes pielāgojās šausminošajiem apstākļiem, lai tikai izdzīvotu.

Sākot ar 1945. gada 20. aprīli, 10 dienas pirms Hitlera pašnāvības, anonīmā autore, līdzīgi kā Vladimirs Gelfands, rakstījusi brutāli godīgi, daloties ar detalizētiem novērojumiem un reizēm pat ar melnā humora uzplaiksnījumiem par piedzīvotajām kara šausmām Vācijā, ko pastrādāja PSRS armija.

Vācu karavīra līgava aprakstījusi sevi kā "bālu blondīni, kas vienmēr ģērbusies vienā un tajā pašā ziemas mētelī". Dienasgrāmatas autore uzbur ainu par saviem kaimiņiem bumbu patvertnē, kas atrodas zem viņas daudzdzīvokļu nama Berlīnē. Viņu vidū ir arī kāds "jauns vīrietis pelēkās biksēs un brillēs. Tuvāk ieskatoties, izrādījās, ka tā ir jauna sieviete", un trīs pavecākas māsas, "visas drēbnieces, kas bija saspiedušās kopā kā liels, melns pudiņš".

Gaidot sarkanarmiešu ierašanos, viņa jokoja: "Labāk krievu virsū nekā jeņķus virs galvas" - izvarošana ir labāka nekā bombardēšana. Taču, kad krievu karavīri centās sievietes izvilkt no pagraba, viņas lūdza dienasgrāmatas autori izmantot savas krievu valodas zināšanas un sūdzēties armijas komandieriem.

Haosā un gruvešos viņai izdodas atrast kādu virsnieku. Tas tikai rausta plecus. Lai gan Staļina dekrēts aizliedz vardarbību pret civiliedzīvotājiem, virsnieks saka: "Tas notiek tik un tā".

Virsnieks kopā ar sievieti dodas uz pagrabu un aizrāda karavīriem, bet viens no tiem noskaišas:

"Ko jūs iedomājaties! Ko vācieši darīja ar mūsu sievietēm! Viņi sagrāba manu māsu un..." Virsnieks vīrieti nomierina un izved vīrus ārā.

Taču, kad dienasgrāmatas autore dodas palūkoties, vai padomju karavīri patiešām aizgājuši prom, vīrieši turpat vien ir, viņu brutāli izvaro un gandrīz nožņaudz. Pārbiedētie kaimiņi jeb "alas iemītnieki", kā viņa tos dēvē, ir aizcirtuši pagraba durvis.

"Beidzot atveras durvju aizšaujamie. Visi skatās uz mani," viņa raksta. "Manas zeķbikses norautas līdz kurpēm, es joprojām turos pie tā, kas palicis no bikšu jostas.

Es sāku kliegt: "Jūs, cūkas! Viņi mani šeit izvaroja divas reizes pēc kārtas, un jūs mani atstājāt guļam kā sūdu!""

Galu galā dienasgrāmatas autore saprot, ka viņai jāatrod viens "vilks", lai novērstu to, ka viņu izvaro nezvēru bars. Tā attiecības starp agresoru un upuri kļūst mazāk vardarbīgas. Par viņas gultas biedru kļūst kāds virsnieks no Ļeņingradas, ar kuru viņa diskutē par literatūru un dzīves jēgu.

"Nekādā gadījumā nevarētu teikt, ka majors mani izvaro," raksta vācu sieviete. "Vai es to daru bekona, sviesta, cukura, sveču, gaļas konservu dēļ? Zināmā mērā esmu pārliecināta, ka tieši tāpēc.

Turklāt majors man patīk. Jo viņš mazāk kā vīrietis mani grib, jo vairāk viņš man patīk kā cilvēks."

Vairākas no dienasgrāmatas autores kaimiņienēm Berlīnes drupās noslēdza līdzīgu vienošanos ar padomju karavīriem.

Kad 1959. gadā izdzīvotājas dienasgrāmata vācu valodā tika publicēta ar nosaukumu "Sieviete Berlīnē", autore par savu atklātību tika kritizēta kā vācu sieviešu "goda apgānītāja". Nav pārsteigums, ka viņa līdz pat savai nāvei atteicās no atkārtotas grāmatas publicēšanas.

Vairāk nekā 70 gadus pēc kara beigām joprojām tiek veikti jauni pētījumi par visu sabiedroto spēku - amerikāņu, britu un franču, kā arī padomju - īstenoto seksuālo vardarbību. Taču gadiem ilgi šis temats netika oficiāli skarts. Par to ziņoja tikai retais, un vēl mazāk bija tādu, kas uzklausīja.

Papildus tam -  Austrumvācijā bija zaimojoši kritizēt padomju karavīrus, kas bija "uzvarējuši fašismu", bet otrpus Berlīnes mūrim vācu sieviešu ciešanas netika pieminētas, izjūtot vainu par nacistu izdarītajiem noziegumiem.

Taču 2008. gadā "Sieviete Berlīnē" tika ekranizēta ar nosaukumu "Anonīma",  galveno lomu atveidoja pazīstamā vācu aktrise Nina Hosa. Filmai Vācijā bija spēcīgs efekts, un tā pamudināja daudzas sievietes, tostarp Ingeborgu Bullertu, atklāt jaunus stāstus par nežēlībām tā laika Vācijā.

BBC intervēja Ingeborgu, kura 2015. gadā bija 90 gadus veca un dzīvoja Hamburgā. Sievietes dzīvoklis bija pilns ar kaķu fotogrāfijām un grāmatām par teātri.

1945. gadā viņa bija 20 gadus veca. Ingeborga tolaik sapņoja kļūt par aktrisi un dzīvoja kopā ar māti elitārā rajonā, Berlīnes Šarlotenbergā.

Kad sākās padomju uzbrukums pilsētai, viņa tāpat kā dienasgrāmatas autore patvērās savas mājas pagrabā.

"Pēkšņi mūsu ielā parādījās tanki un visur bija redzami krievu un vācu karavīru līķi," viņa atminas. "Es atceros briesmīgo skaņu, ar kādu krita krievu bumbas, - mēs tās saucām par Staļina ērģelēm."

Kad norima gaisa uzlidojums, Ingeborga izgāja no pagraba un uzskrēja augšā, lai sameklētu auklu gaismekļa daktij.

"Tur bija divi krievi, kas pavērsa pret mani pistoles," stāsta Ingeborga.

"Viens no viņiem piespieda mani izģērbties un izvaroja. Tad viņi apmainījās vietām, un otrs arī mani izvaroja. Es domāju, ka viņi mani nogalinās."

Ingeborga ne toreiz, ne arī pēc vairākiem gadu desmitiem nerunāja par krievu karavīru pastrādātajām zvērībām - viņa teica, ka tas bijis pārāk grūti. "Manai mātei patika lielīties, ka viņas meitai nav pieskārušies," viņa stāsta.

Izvarošanas gadījumi tika fiksēti visā Berlīnes teritorijā. Ingeborga atceras, ka sievietēm vecumā no 15 līdz 55 gadiem tika uzdots veikt pārbaudes seksuāli transmisīvo slimību (STS) noteikšanai.

"Lai saņemtu pārtikas talonus, bija vajadzīga medicīniskā izziņa. Es atceros, ka pie visiem ārstiem, kas taisīja šīs izziņas, bija pilnas uzgaidāmās telpas ar sievietēm."

Kāds bija izvarošanu apmērs? Visbiežāk minētais skaitlis ir šaušalīgs - 100 000 sieviešu Berlīnē un divi miljoni Vācijas teritorijā.

Šis skaitlis, par kuru notiek asas diskusijas vēsturnieku vidū, tika ņemts no trūcīgajiem medicīniskajiem ierakstiem.

Bijušajā munīcijas rūpnīcā, kur tagad atrodas Valsts arhīvs, Martins Lihterhands BBC žurnālistam rāda zilas kartona mapes. Tajās atrodas 1945. gada jūlija-oktobra abortu protokoli no Neikolnas, kas ir tikai viens no 24 Berlīnes rajoniem. Tiek uzskatīts par brīnumu, ka šie dokumenti vispār ir saglabājušies.

Saskaņā ar Kriminālkodeksa 218. pantu aborti Vācijā bija nelikumīgi, taču Lihterhands saka, ka "šīm sievietēm bija neliels "logs", jo 1945. gadā bija īpaša situācija, ko radīja masveida izvarošanas".

No 1945. gada jūnija līdz 1946. gada jūnijam šī viena Berlīnes rajona birojs kopumā apstiprināja 995 lūgumus veikt abortu. Viens no gadījumiem, ko piemin BBC, ir par kādu vācu meiteni, kura bērnišķīgā rokrakstā apliecina, ka tika izvarota savu vecāku acu priekšā, savas mājas viesistabā.

Two German women sit on a park bench surrounded by destroyed buildings in Cologne, Germany, 1945 - by Lee Miller (1907 - 1977), American pic.twitter.com/LFqRRsfjJ9

— Henk Heijmans (@_Henk_Heijmans) July 25, 2021

Iespējams, mēs nekad neuzzināsim patieso izvarošanas noziegumu apmēru. Padomju kara tribunāli un citi avoti joprojām ir slepeni. Krievijas varas iestādes pieņēmušas likumu, kas paredz, ka ikvienam, kurš nomelno Krievijas nopelnus Otrajā pasaules karā, var tikt piespriests naudas sods un līdz pat pieciem gadiem cietumā.

Maskavas Humanitāro zinātņu universitātes jaunā vēsturniece Vera Dubina stāsta, ka neko nav zinājusi par izvarošanām, līdz brīdim, kad apmaiņas studiju laikā aizbrauca uz Berlīni. Vēlāk viņa par šo tēmu uzrakstīja darbu, taču bija grūtības to publicēt.

"Krievijas plašsaziņas līdzekļi reaģēja ļoti agresīvi," Krievijas vēsturniece stāsta BBC žurnālistiem. "Cilvēki vēlas dzirdēt tikai par mūsu krāšņo uzvaru Lielajā Tēvijas karā, un tagad kļūst arvien grūtāk veikt pienācīgu pētījumu," 2015. gadā teica jaunā vēsturniece.

Vēsture tiek pārrakstīta atbilstoši "uzvarētāju" vajadzībām. Tāpēc ir ļoti vērtīgi stāsti no pirmavota.

Sarkanās armijas dienasgrāmatu autora Vladimira Gelfanda dēls Vitālijs Gelfands nenoliedz, ka Otrajā pasaules karā daudzi padomju karavīri izrādīja lielu drosmi un upurēšanos - taču, kā viņš saka, tas nav viss stāsts.

2015. gadā Vitālijs sniedza interviju kādā Krievijas radio, kas sociālajos medijos izraisīja antisemītisku troļļošanu, sakot, ka dienasgrāmata ir viltojums un viņam vajadzētu braukt dzīvot uz Izraēlu (patiesībā viņš jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Berlīnē). Tomēr viņš cer, ka dienasgrāmata tiks kādreiz publicēta Krievijā. Daļa dienasgrāmatas ir tulkota vācu un zviedru valodā.

"Ja cilvēki nevēlas uzzināt patiesību, tad viņi māna sevi,"

saka Vitālijs. "Visa pasaule to saprot, Krievija to saprot, un cilvēki, kuri stāv aiz šiem jaunajiem likumiem par pagātnes nomelnošanu, pat viņi to saprot. Mēs nevaram virzīties uz priekšu, kamēr neatskatāmies atpakaļ," 2015. gada intervijā BBC teica Vitālijs.

Pēc 77 gadiem vēsture atkārtojas Ukrainā

2022. gada 24. februārī Krievija nolēma iebrukt Ukrainā. Pa šiem mēnešiem Krievijas armija veikusi šaušalīgus noziegumus pret Ukrainas civiliedzīvotājiem, tostarp neskaitāmas izvarošanas.

Kā paziņojusi Ukrainas parlamenta pilnvarotā cilvēktiesību jautājumos Ludmila Denisova, no Krievijas karaspēka atbrīvotajās teritorijās fiksēti daudzi civiliedzīvotāju spīdzināšanas gadījumi, piemēram, Irpiņā atrasti noslepkavoti bērni ar izvarošanas pazīmēm, bet Bučā krievu karavīri kādā pagrabā turējuši aptuveni 25 sievietes un meitenes vecumā no 14 līz 24 gadiem un regulāri izvarojuši.

"Apollo" piedāvā tikai nelielu daļu no stāstiem, kurus publiski atklājušas Ukrainas varasiestādes vai pašas cietušās. Īstais Krievijas armijas seksuālo noziegumu apmērs nav zināms kā iebrukumā Ukrainā, tā arī pirms 77 gadiem, kad krita Berlīne.