Statistika liecina, ka bērni gājēji uz ielām un ceļiem visvairāk tiek ievainoti vai iet bojā pavasarī — aprīlī un maijā (otrs nelaimju vilnis veļas pāri septembrī). Arī pavasara brīvdienas ir tāda sava veida riska zona.
Pavasarī bērni jāmāca izdzīvot uz ielas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tādēļ katru gadu pavasarī vecākiem tiek atgādināts: uzmaniet savus bērnus, runājiet ar viņiem par satiksmes drošības lietām — saulainais pavasara laiks un tuvais vasaras brīvlaiks noskaņo bērnus bezrūpīgi, viņi pa garo ziemu ir noguruši, kļuvuši izklaidīgi. Vecākiem vajadzētu kopīgi ar bērniem, dodoties pastaigās, pavērot, kā atvases uzvedas uz ielas vai ceļa, un secināt, ko vajadzētu lieku reizi pārrunāt un atgādināt.
Cietušo bērnu skaits rūk pārāk gausi
Pēdējo gadu laikā satiksmes negadījumos cietušo (ievainoto un bojā gājušo) bērnu skaits samazinās, taču pārāk gausi. No 2003. uz 2004. gadu «lēciens» bija patiešām pozitīvs — 759 cietušie bērni 2003. un 655 — 2004. gadā. Arī 2005. gadā samazinājums turpinājās — 588. Bet pēc tam kaut kā esam sākuši gandrīz mīņāties uz vietas — 2006. gadā 571, 2007. gadā — 559 ievainotie un bojāgājušie bērni. Domāju, piekritīsiet — šādi skaitļi ir pārāk traģiski, lai tos ignorētu.
Jāiemācās ceļš uz skolu
Pavasara mēneši ir īpaši svarīgi tiem mazuļiem, kuri septembrī gatavojas pirmo reizi uzsākt skolas gaitas. Speciālisti uzskata, ka tas ir īstākais laiks, kad sākt mācīties satiksmes gudrības un iepazīt ceļu uz skolu, jo līdz septembrim pavasarī apgūtais būs labi «nosēdies», bet nebūs vēl aizmirsies.
Pats pirmais uzdevums vecākiem — palīdzēt bērnam saprast, kur ir viņa vieta kopējā satiksmes plūsmā. Ja bērns nesapratīs, ka katram ir sava vieta — mašīnām sava, gājējiem sava, riteņbraucējiem sava —, viņš jutīsies apjucis un nespēs pieņemt adekvātus lēmumus.
Jāsāk pavisam vienkārši — ejot ar bērnu pa ielu, jākomentē viss, kas tiek darīts, piemēram — tagad mums jāiet pāri ielai, mēs paskatīsimies pa kreisi, tad pa labi, vai nenāk kāda mašīna, tad vēlreiz pa kreisi — un tā tālāk.
Kaut ko mācot bērnam, jāmēģina iejusties viņa ādā. Pirmkārt, bērns ir par pieaugušo vismaz reizes trīs īsāks. Varbūt labāk notupties pie bērna, lai saprastu, ko viņš redz. Bērns pavisam citādi nekā pieaugušais saprot jēdzienus «tuvu» un «tālu», atšķirīgi uztver skaņas, viņa uzmanību piesaista pavisam citas lietas. Viens piemērs — ja bērnam uz ielas liks novērtēt, kas brauc ātrāk — motocikls vai kravas mašīna, bērns atbildēs, ka mašīna, jo tā taču ir daudz lielāka.
Taču nelīdzēs ne nopietnas sarunas, ne kopīgi «izspēlētas» situācijas, ja pieaugušais pats, kādreiz laika trūkumā nonācis, skries pāri ielai neatļautā vietā vai pie sarkanās gaismas.
Diemžēl vecāku aizņemtības dēļ nereti ir tā, ka pirmās dienas, nedēļas vai mēnešus mazais pirmklasnieks uz skolu tiek pavadīts, bet pēc tam viņam šis ceļš jāmēro vienam. Taču daži mēneši — tas nav nekas, ja atceramies, ka bērna dzīve pēkšņi ir sagriezusies gluži vai ar kājām gaisā, ka pēkšņi jāuzņemas tik daudz atbildības.
Ļoti svarīgi ir izvēlēties maršrutu, pa kuru mazajam skolnieciņam ikdienā būs jāstaigā. Un te nu vecākiem der padomāt — labāk, lai ceļš ir garāks, toties drošāks. Piemēram, labāk šķērsošanai izvēlēties regulējamu krustojumu, kaut arī tas atrodas kvartālu tālāk nekā neregulējamais.
Jācenšas izdomāt, kā būtu jāiet, lai pa ceļam vajadzētu šķērsot ielas ar pēc iespējas mazāku joslu skaitu — bērns ir mazs, viņš pat nespēj pārredzēt četras braukšanas joslas (pa divām katrā virzienā), kur nu vēl izvērtēt situāciju uz katras no joslām.
Un galu galā, kaut arī tas ir pretrunā likumdošanai, nevajag bērnam ieskaidrot, ka uz gājēju pārejas viņš var justies pilnīgi droši, jo pie tās mašīnām ir jāapstājas. Bet ja nu neapstājas?
Lieta sarežģās vēl vairāk, ja uz skolu jābrauc ar sabiedrisko transportu. Visbīstamākais ir tramvajs, jo tikai atsevišķās vietās tramvajs apstājas ielas malā, parasti, lai iekāptu tramvajā, ir jāšķērso ielas brauktuve. Bīstamas ir arī drošības saliņas tramvaju pieturās, jo pārāk šauras.
Uzmanība jāpievērš ielām un krustojumiem, kur brauc kravas mašīnas, — ja bērns stāv pašā ietves malā, kravas mašīna, veicot labo pagriezienu, var bērnu aizķert ar pakaļējiem riteņiem vai bortu.
Kaut gan daudz tiek runāts par to, ka mazie gājēji ir īpaši apdraudēti uz lielajiem autoceļiem un lauku ceļiem, kur ātrumi lieli, taču statistika pierāda, ka visvairāk bērni cieš tieši pilsētās — no visiem ievainotajiem un bojā gājušajiem bērniem gājējiem 44% reģistrēti Rīgā, 42% — citās pilsētas, un tikai 6% — uz valsts autoceļiem un 4% — apdzīvotās vietās.