«Brīvība piecdesmit nokrāsās» - fragmenti no jaunā erotiskā romāna (57)

Fragmenti 1. daļa (2. daļu publicēsim rīt)

Caur saulessarga spraugām man paveras skats uz neticami, vasarīgi zilām Vidusjūras debesīm, un es apmierināta nopūšos. Kristjens ir izstiepies uz pludmales krēsla man blakus. Mans vīrs – mans pievilcīgais, seksīgais vīrs, ģērbies tikai džinsa šortos – lasa grāmatu par iespējamo Rietumu pasaules banku sistēmas sabrukumu. Esmu dzirdējusi, ka tā ir aizraujoša lasāmviela. Nekad vēl neesmu redzējusi viņu tik nekustīgu. Viņš vairāk līdzinās studentam nekā cilvēkam, kurš vada vienu no lielākajiem uzņēmumiem Amerikā.

Mēs esam sasnieguši sava medusmēneša pēdējo posmu un laiskojamies pēcpusdienas saules staros Monako pludmalē pie ļoti atbilstoši nodēvētās Beach Plaza Monte Carlo viesnīcas, kaut gan neesam tajā apmetušies. Es atveru acis un uzlūkoju «Daiļo dāmu», kas noenkurota ostā. Mēs, protams, dzīvojam uz greznas motorjahtas klāja. Tā uzbūvēta tūkstoš deviņsimt divdesmit astotajā gadā un šobrīd majestātiski slejas virs ūdens gluži kā visu pārējo jahtu karaliene. Kuģis līdzinās uzvelkamai bērnu rotaļlietai. Kristjens to dievina, un man ir aizdomas, ka viņš jūt kārdinājumu iegādāties šo jahtu. Ak, zēni un to spēļmantiņas...

Es atlaižos krēslā, klausos Kristjena sagatavoto mūziku savā atskaņotājā un baudu vēlās pēcpusdienas saules starus, dīki kavēdamās atmiņās par bildinājumu. Par brīnišķīgo bildinājumu laivu namiņā... Es gandrīz sajūtu pļavas ziedu smaržu...

**

– Vai varam apprecēties jau rīt? – Kristjens klusi jautā man pie auss. Es guļu viņam uz krūtīm laivu namiņa lapenē, kas izrotāta ar puķēm, un atpūšos pēc kaislīgas mīlēšanās.

– Hmm.

– Vai tas nozīmē «jā»? – Viņa balsī ieskanas cerība un izbrīns.

– Hmm.

– Nē?

– Hmm.

Es jūtu, ka viņš smaida. – Stīla, vai tu esi zaudējusi runas dāvanas?

Arī manās lūpās atplaukst smaids. – Hmm.

Viņš iesmejas un cieši apskauj mani, pirms noskūpsta uz galvvidus. – Tātad mēs rīt apprecēsimies Lasvegasā.

Es samiegojusies paceļu galvu. – Nedomāju, ka maniem vecākiem tas patiktu.

Kristjens laiž pirkstgalus augšup un lejup pār manu kailo muguru, maigi to glāstīdams.

– Ko tu vēlies, Anastasija? Lasvegasu? Lielas kāzas ar visiem iespējamiem krāšņumiem? Paskaidro.

– Neko lielu... Tikai draugu un radu lokā. – Es vēroju Kristjenu, un mani aizkustina klusais lūgums, kas izlasāms viņa mirdzošajās, pelēkajās acīs. Ko vēlas viņš?

– Labi. – Viņš pamāj. – Kur?

Es paraustu plecus.

– Vai mēs varētu kāzas rīkot šeit? – viņš piesardzīgi iejautājas.

– Tavu vecāku mājā? Vai viņi neiebilstu?

Kristjens iespurdzas. – Māte justos kā septītajās debesīs.

– Nu labi, tātad šeit. Domāju, ka arī mani vecāki dotu priekšroku šādam risinājumam.

Viņš noglāsta manus matus. Nav iespējams justies vēl laimīgākai nekā šobrīd.

– Tātad esam vienojušies par vietu. Vēl jānosaka laiks.

– Par to droši vien jājautā tavai mātei.

– Hmm. – Kristjena smaids uz brīdi apdziest. – Varu viņai piešķirt mēnesi, bet ne vairāk. Es tevi pārāk kvēli gribu, lai gaidītu ilgāk.

– Kristjen, es jau piederu tev. Turklāt sen. Bet labi, lai būtu mēnesis. – Es uzspiežu maigu, šķīstu skūpstu viņa krūtīm un pasmaidu.

**

– Tu apdegsi, – Kristjens iečukst man ausī, iztrūcinādams mani no snaudas.

– Es degu tikai ilgās pēc tevis. – Manās lūpās atplaukst visjaukākais smaids. Saule ir noslīdējusi zemāk un apspīd mani no visa spēka. Kristjens pavīpsnā un ar vienu strauju kustību ievelk manu pludmales krēslu saulessarga paēnā.

– Prom no Vidusjūras saules, Greja kundze.

– Pateicos par šādu pašaizliedzību, Greja kungs.

– Nav par ko, Greja kundze, un es nepavisam nerīkojos pašaizliedzīgi. Ja apdegsi, es nevarēšu tev pieskarties. – Viņš sarauc uzaci, viņa acis uzjautrinājumā mirdz, un es jūtu sirdi laimē sažņaudzamies. – Bet domāju, ka tu to zini un smejies par mani.

– Vai es tā rīkotos? – es tēloti nevainīgi jautāju.

– Jā, un tu to dari. Bieži, Tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc tevi mīlu. – Viņš pieliecas un noskūpsta mani, rotaļīgi iekozdamies apakšlūpā.

– Es cerēju, ka tu mani ieziedīsi ar sauļošanās krēmu. – Neatraudamās no viņa mutes, es uzmetu lūpu.

– Tas ir smags darbs, Greja kundze... bet no šāda piedāvājuma atteikties nevaru. Piecelies sēdus, – viņš aizsmakušā balsī pavēl. Es paklausu un jūtu, kā viņš ar spēcīgiem, stingriem pirkstiem iemasē man ādā sauļošanās krēmu.

– Tu patiesi esi ļoti skaista. Man ir paveicies, – viņš nomurmina, skarot manas krūtis un pārklājot tās ar losjonu.

– Tieši tā, Grej. – Es koķeti uzlūkoju viņu, nolaidusi skropstas.

– Pieticība tev piestāv, Greja kundze. Pagriezies. Es apstrādāšu tavu muguru.

Es smaidīdama noguļos uz vēdera, un viņš atsprādzē mana šausminoši dārgā bikini peldkostīma augšdaļu.

– Kā tu justos, ja es sauļotos kailām krūtīm, tāpat kā pārējās sievietes pludmalē? – es painteresējos.

– Neapmierināts, – viņš nevilcinādamies atbild. – Arī šobrīd es neesmu priecīgs, ka tev mugurā ir tik maz drēbju. – Viņš pieliecas un iečukst man ausī: – Nesper soli par tālu.

– Vai tas ir izaicinājums, Grej?

– Nē. Tikai fakta konstatēšana, sieva.

Es nopūšos un papurinu galvu. Kristjen, Kristjen... mans privātīpašnieciskais, greizsirdīgais, valdonīgais Kristjens.

Pabeidzis darbu, viņš uzšauj man pa pēcpusi.

– Būs labi, skuķi.

Novibrē viņa mūžam klātesošais, mūžam aktīvais Black Berry plaukstdators. Es saraucu pieri, un Kristjens pasmīn.

– Tikai manām acīm, Greja. – Viņš paceļ uzaci, rotaļīgi brīdinādams mani, vēlreiz uzsit pa dibenu un apsēžas uz sava krēsla, lai atbildētu uz zvanu.

Mana iekšējā dieviete apmierināta murrā. Varbūt šonakt mēs sarīkosim kādu izrādi tikai Kristjena acīm. Viņa viszinīgi vīpsnā, saraukusi uzaci. Es pasmaidu, par to domādama, un atkal iegrimstu savā pēcpusdienas snaudā.

**

– Mam’selle? Un Perrier pour moi, un Coca–Cola light pour ma femme, s’il vous plait. Et quelque chose a manger... laissez–moi voir la carte.

Hmm... mani pamodina Kristjena tekošā franču valoda. Es paveru acis, skropstām notrīsot spožajā saules gaismā, un ieraugu, ka Kristjens mani vēro. Tikmēr no mums attālinās jauna, viesnīcas formastērpā ģērbusies sieviete, rokā turēdama paplāti, un viņas augstā, blondā zirgaste izaicinoši šūpojas.

– Vai esi izslāpusi? – Kristjens jautā.

– Jā, – es samiegojusies nomurminu.

– Es labprāt tevi vērotu kaut visu dienu. Vai jūties nogurusi?

Manos vaigos parādās sārtums. – Naktī es maz gulēju.

– Es arī. – Kristjens pasmaida, noliek telefonu un pieceļas kājās. Viņa šorti nedaudz noslīd lejup, līdz ir redzama peldbikšu augšējā maliņa. Novilcis šortus, viņš izkāpj no sandalēm. Man pazūd domu pavediens.

– Nāc peldēties kopā ar mani. – Viņš pastiepj roku, bet es tikai apjukusi lūkojos uz viņu. – Peldēties? – viņš atkārto, uzjautrināts pieliekdams galvu uz sāniem. Es neatbildu, un viņš lēni pašūpo galvu.

– Manuprāt, tevi vajadzētu pamodināt. – Viņš piepeši metas man klāt un paceļ mani uz rokām, bet es spalgi kliedzu – vairāk gan pārsteiguma nekā baiļu dēļ.

– Kristjen! Laid mani zemē! – es pavēlu.

Viņš iesmejas. – Tikai jūrā, meitenīt.

Vairāki ļaudis, kas sauļojas pludmalē, mūs vēro, bet viņu skatienos jaušama frančiem raksturīgā mulsā vienaldzība, ko tagad pazīstu arī es. Kristjens smiedams nes mani uz jūras pusi un iebrien ūdenī.

Es apviju rokas viņam ap kaklu. – Tu neuzdrošināsies, – es aizelsusies saku, mēģinādama apslāpēt spurdzienu.

Kristjens atplaukst smaidā. – Ana, Ana, vai tiešām neko neesi sapratusi šajā neilgajā laikā, kopš esam pazīstami? – Viņš mani noskūpsta, un es izmantoju izdevību; laižot pirkstus caur Kristjena matiem, es satveru tos abās rokās un atbildu uz skūpstu, ielauzdamās viņa mutē ar mēli. Viņš spēji ievelk elpu un atliecas atpakaļ. Viņa acis ir satumsušas, bet tajās jaušama piesardzība.

– Es zinu, kāda spēle tev padomā, – viņš nočukst un nesteidzīgi ieslīgst vēsajā, skaidrajā ūdenī, vilkdams mani sev līdzi, un mūsu lūpas atkal satiekas. Piemirsusi Vidusjūras dzestrumu, es apvijos vīram apkārt.

– Man šķita, ka tu vēlies peldēt, – es nomurminu, neatraudamās no viņa lūpām.

– Tu proti novērst uzmanību. – Kristjens ar zobiem viegli skrāpē manu apakšlūpu. – Bet nezinu, vai gribu, lai Montekarlo krietnie ļaudis redz manu sievu kaisles varā.

Es maigi skrubinu viņa žokli, juzdama pie mēles viņa bārdas rugājus, un mani nepavisam neinteresē krietnie Montekarlo ļaudis.

– Ana, – viņš ievaidas. Aptinis manus zirgastē saņemtos matus ap plaukstas locītavu, viņš saudzīgi parauj manu galvu atpakaļ, atklādams skatienam kaklu. Viņš apbārsta to ar skūpstiem, sākot no auss ļipiņas.

– Vai man paņemt tevi jūrā? – viņš izdveš.

– Jā, – es čukstu.

Kristjens atkāpjas un brīdi vēro mani. Viņa acīs manāma sirsnība, alkas un uzjautrinājums. – Tu esi nepiesātināma, Greja kundze, un ļoti pārgalvīga. Kādu briesmoni es esmu radījis?

– Briesmoni, kas piemērota tev. Vai tu gribētu, lai esmu citāda?

– Es tevi gribētu jebkādu, lai tikai tu piederētu man. Tu to zini. Bet ne šobrīd. Ne tagad, kad mums ir skatītāji. – Viņš ar galvas mājienu norāda uz krastu.

Kā, lūdzu?

Un tiešām – vairāki saules baudītāji pludmalē ir atmetuši vienaldzību un ieinteresēti vēro mūs. Kristjens piepeši satver mani ap vidukli un uzmet gaisā tā, ka es iekrītu ūdenī un slīgstu zem viļņiem līdz pat mīkstajām smiltīm jūras dibenā. Iznirusi es klepoju, sprauslāju un spurdzu.

– Kristjen! – es norāju savu vīru, pārmetoši viņu uzlūkodama. Man šķita, ka mēs mīlēsimies jūrā... un atkal piedzīvosim kaut ko jaunu. Viņš iekož apakšlūpā, slēpdams savu uzjautrinājumu. Es viņu apšļācu ar ūdeni, un viņš uzreiz atbild ar to pašu.

– Mums vēl būs visa nakts, – viņš nosaka, plati smaidīdams. – Uz redzi, mazā! – Viņš ienirst ūdenī un parādās trīs pēdu attālumā no manis, pirms attālinās no krasta un manis, peldēdams plūstošā, graciozā kraulā.

Rotaļīgais, ķircinošais Kristjens! Es ar plaukstu aizēnoju acis un vēroju, kā viņš aizpeld. Nešpetnais vīrietis... kā man viņu atvilināt atpakaļ? Tuvodamās krastam, es apsveru visas iespējas. Pie krēsla mani jau gaida dzērieni, un es strauji iemalkoju diētisko kolu. Kristjens pārvērties par tik tikko saskatāmu punktu tālumā.

Hmm... Es apguļos uz vēdera, neveikli atraisu peldkostīma augšdaļas saites, novelku to un nevērīgi uzmetu uz Kristjena krēsla. Lūk... nu tu redzēsi, cik pārgalvīga es spēju būt, Grej. Sagremo šo! Es aizveru acis un ļaujos saules siltajiem stariem... tie sasilda manu ādu un kaulus, un es grimstu arvien dziļāk snaudā, šīs tveices iemidzināta. Manas domas pievēršas kāzu dienai.