Fotogrāfs: Fotografējot man nesāpēja, bet, stāvot kopā ar cietušo tuviniekiem, raudāt nācās bieži (11)

Sociālās saziņas vietnē «Facebook» pieredzējušais fotogrāfs raksta: «Stāvēju kopā ar 16 gadīgu puisi kuru māte pameta pirms dažiem gadiem, viņu audzināja krustmāte, kura bija veikalā - viņš viņu gaidīja no traģēdijas sākuma līdz šim laikam (no rīta klases biedri un draugi viņam atnesa siltu tēju un sausu apģērbu). Sapīpēju ar 70 gadīgu onkuli, kurš nemitīgi zvanīja savai sievai, kura aizgāja uz veikalu no blakus esošās mājas pēc maizes, signāls bija, bet neviens neceļ...»

«Redzēju vīrieti kurš piecos no rīta atnācis no darba un uzzinājis par negadījumu, saprata, ka viņa sieva, kuru pirms nedēļas apprecējis, ir zem drupām. Redzēju 20 gadīgu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju, kā policijas darbiniece, kam bija jāpaziņo tuviniekiem sēru vēsts, gandrīz noģība un vēma. Redzēju ģenerāli Ķuzi ar asarām acīs. Redzēju, kā ceļamkrāna operatori meklē savu biedru, kurš palīdzēja novākt drupas. Redzēju, kā spēļu zāles darbinieki atteica meitenei sasildīties viņu telpās, kura gaidīja aukstumā ziņas par savu vīru visu nakti (no rīta arī sagaidīja sēru vēsti). Redzēju, kā puisis atžirga divās sekundēs, pārleca pāri žogam un izlauzās caur policistiem, jo viņam likās, ka viņa māti ved dzīvu ārā no drupām (viņa nebija dzīva). Saņēmu sms no draudzenes, kuru rīt bija jāfotografē, nesanāks, jo nav kam tos foto vairs dāvināt. Redzēju, kā 1 000 cilvēki stāv rindā, lai ziedotu asinis. Redzēju, kā kadeti nevarēja nosēdēt autobusā, bet lūdza, lai atļauj palīdzēt nelaimē...»

Zolitūdes traģēdiju aģentūras LETA fotogrāfa Edija Pālena acīm skaties fotogalerijā!