/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/20/10942912t1h11e3.jpg)
Izlasot stāstu par 22 gadus vecos jaunieti, kurš ilgstoši nespēj atrast darbu, Nauris nolēma padalīties arī ar savu pieredzi darba meklēšanā Latvijā.
Jaunietis ar augstāko izglītību: nosūtīju 500 CV, piedāvāja minimālo algu (993)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
26 gadus vecais Nauris raksta, ka arī viņam nav gājis viegli, meklējot darbu, lai gan viņam ir augstākā izglītība un gana liela darba pieredze. «Pirms kāda laiciņa biju viens no tiem tūkstošiem bezdarbnieku. Es gadu biju bez darba. Nepārspīlēju – gada laikā nosūtīju 500 CV. Bija histērija, jo studiju kredīts bija jāmaksā, komunālie maksājumi jāveic. Vienu vārdu sakot – vilku dzīvīti,» stāsta Nauris.
No 500 darba devējiem, kam nosūtīti CV, aptuveni 10% uzaicināja uz pārrunām, turpina Nauris. «Mana iepriekšējā darba pieredze bija laba – četrus gadus nostrādāju par arhitekta asistentu, bet ekonomiskās krīzes laikā viss sabruka.»
Nauris stāsta: «Aizņēmos naudu, lai tiktu uz Rīgas otru galu uz darba pārrunām. Daļa potenciālo darba devēju teica – nāc strādāt kaut rīt, bet atalgojums nekur nepārsniedza 200 latu uz rokas».
«Štrunts par to [algu], bet - ja man uz darbu jābrauc ar diviem sabiedriskajiem transportiem, jāmaksā studējošais kredīts, komunālie maksājumi un kaut kas jāēd, tad mājās sēdēt ir izdevīgāk, jo ik pa laikam bija kāds gadījuma darbs. Bet ja tā atklāti - kāds man labums iet strādāt par 200 latu algu, ja trūcīgo statusā es saņemtu vairāk?» – jautā Nauris.
Nauris, kurš atzīst, ka patlaban, pateicoties paziņam, darbu ir atradis, uzsver, ka bieži darba devēji nenovērtē darbiniekus un neatceras, ka bez darbiniekiem viņi nebūtu tur, kur viņš šobrīd ir. «Ar neapmierinātu cilvēku darba ražīgumu nepalielinās,» savu stāstu noslēdz Nauris.