Tempļa kalns, Māras baznīcas akmens, Paparžakmens, Zvaigžņu jostas akmens, Priesterkalns un Dziedošais akmens – tādi ir objekti, ko var redzēt, pastaigājoties pa meža jaunajām takām. Pārbaudiet, vai arī jums tur gar acīm aizslīd zvaigžņu jostas un kādas dziesmiņas pieprot Dziedošais akmens. Tie, kas dzird labāk nekā mēs, pārējie mirstīgie, apgalvo, ka viens no akmeņiem tiešām dziedot kā traks! Paparžakmeni spēju apjūsmot arī es, kam ezotērika sveša, – no visām pusēm apaudzis ar papardēm, ar citiem to nesajauksi.
Viss atkarīgs no redzes leņķa. Attieksmi veidojam mēs paši. Par Pokaiņu mežu sāka runāt deviņdesmito gadu sākumā, kad latviešu seno zināšanu pētnieks Ivars Vīks un svētvietu apzinātāja Rasma Rozīte te sajuta svētvietas pulsu, bet svētvietu eksperts Juris Urtāns tagad Pokaiņus nav pat iekļāvis Latvijas svētvietu sarakstā. Kāpēc šeit vienuviet ir Latvijai tik netipiski daudz akmeņu? Varbūt sensenos laikos tie savākti kādas pils celtniecībai, bet iecere nav realizēta? Bet varbūt šai vietai patiesi ir saikne ar Kosmosu? Vismaz Pokaiņu meža pārvaldniekam Visvaldim Banziņam varam droši ticēt: Pokaiņi ir Austrumkursas augstienes akmeņainākā daļa, te ir acis priecējošs reljefs un brīnišķīgas ainavas.
Un vēl Pokaiņos ir gidi vai pavadoņi katrai gaumei. Gribat vides gidu, meklējiet rokā Anitu. Ja vēlaties iedziļināties savās iekšējās izjūtās un uztankoties ar Pokaiņu enerģiju, izvēlieties Asju, Ilzi vai Ainu. Katrai savs stāsts, savas metodes. Labāk Pokaiņu mežā (mežā!) tomēr doties kāda zinātāja pavadībā, jo statistika ir šāda: tikai 70% no neorganizētajiem tūristiem iznāk no meža bez problēmām, pārējie apmaldās vai spiesti prasīt padomu pa tālruni. Tiesa, nav zināms neviens gadījums, kad kāds VISPĀR nebūtu iznācis no Pokaiņu meža. Par laimi, mobilā tālruņa zona Pokaiņos tagad ir gandrīz katrā pakalnā.
Pokaiņos daudzi cilvēki kaut ko meklē. Daži pat zina, ko īsti. Un daži arī atrod. Arī es zināju un atradu: tīru, koptu mežu, svaigu gaisu un putnu dziesmas.
