Par naida kurinātājiem Latvijā (187)

Vēl tikai pirms gada, izvērtējot ANO rekomendācijas, kas pieprasīja veikt uzlabojumus tiesību aktos saistībā ar naida noziegumiem, Latvija savā oficiālajā viedoklī pauda nostāju, ka Krimināllikums un citi likumi paredz pietiekamu regulējumu rasisma un naida noziegumu apkarošanas jomā Latvijā, un papildu pasākumi vai izmaiņas likumdošanā nav nepieciešamas[1]. Minētajā Latvijas viedoklī tika norādīts arī, ka sabiedrībā nav notikušas diskusijas par tādu jautājumu kā naida runas, kas vērsta pret personas «seksuālo orientāciju» vai «dzimuma identitāti», atzīšanu par naida noziegumu (iekļaušanu naida nozieguma definīcijā), un attiecīgas izmaiņas likumdošanā netiek plānotas.

Tomēr šī brīža notikumu attīstība liecina par darbu un vārdu nesaskaņotību valsts politikā, kā arī rīcības neatbilstību reālajai situācijai. Latvijā nekad nav ticis ziņots par vardarbību, kas vērsta pret homoseksuālām vai transseksuālām personām kā tādām. Turklāt pēdējos gados ir izdevies nacionālā, etniskā un rasu naida gadījumu skaitu ierobežot[1]. Taču tieši tas, kā izrādās, nepatīk starptautiskajām organizācijām. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību ziņojumā par Latviju izteikts aizrādījums, ka laikā no 2007.-2011.gadam Latvijā ievērojami samazinājies par 78.panta pārkāpšanu ierosināto lietu skaits.[2] Aizrādījums šoreiz ir ticis labi sadzirdēts, un šā gada pirmajā pusgadā vien ierosināts jau divreiz vairāk krimināllietu nekā 2011.gadā kopā - 15 krimināllietas. Gandrīz visi šie kriminālprocesi ierosināti par rakstiem vai komentāriem internetā. Tomēr šo noziegumu īpatsvars uz kopējā Latvijā izdarīto noziegumu fona (tai skaitā smago noziegumu) ir nesamērīgs salīdzinājumā ar tam piešķirto politisko nozīmīgumu.

Kamēr Tieslietu ministrija vēl tikai tiek aicināta apsvērt attiecīgu grozījumu sagatavošanu, vairāku organizāciju apziņā tas jau ir noticis fakts. Ar ASV vēstniecības un LBGT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu) un viņu draugu apvienības «Mozaīka» atbalstu 2012.gadā izveidota interneta vietne naidanoziegums.lv, kurā tiek aicināts ziņot par naida noziegumiem, uzsverot, ka «naida izpausmes ir aizliegtas ar likumu!», kā arī norādīts, ka naida nozieguma pamats var būt rase, tautiskā piederība, reliģiskā piederība, seksuālā orientācija vai dzimumu identitāte, invaliditāte, sociālā piederība un dzimums. Pēc līdzvērtīga principa par naida noziegumiem savā mājas lapā aicina ziņot arī Latvijas Cilvēktiesību centrs.

«Naida izpausmes» ir līdz šim nebijis (jauns) termins Latvijas Krimināllikumā, toties, kā redzams, labi iesakņojies naida noziegumu lobijorganizāciju leksikā Latvijā. Zīmīgi, ka tieši šis termins tiek lietots Saeimas atbildīgās komisijas vēstulē Tieslietu ministrijai, kas vedina domāt, ka arī Latvijā naida noziegumu grupas paplašināšanas patiesais mērķis ir sagādāt noteiktas privilēģijas LGBT kopienām. Šā gada septembrī tika pieņemta jauna ES direktīva par noziegumos cietušo aizsardzību, paredzot īpašu aizsardzību upuriem, kuri cietuši no noziegumiem, kuru motivējošais faktors bijuši aizspriedumi vai diskriminācija saistībā ar upura seksuālo orientāciju, dzimumu, dzimuma identitāti vai tās izpausmēm.[3] Jaunā direktīva ir pirmais starptautiskais likumdošanas akts, kas attiecas uz dzimuma izpausmēm, iekļaujot visas transdzimuma un dažādu dzimumu personas, kā arī pārstāvot visus indivīdus, kuri nepauž savu dzimumu stereotipiem atbilstošā veidā.

Pēc panākumiem jaunās direktīvas pieņemšanā Eiropā ietekmīgākā LGBT lobijorganizācija ILGA-Europa kā nākamo mērķi definējusi naida nozieguma definīcijas uzlabošanu Eiropas Savienības likumdošanā: »Pašlaik ES normatīvie akti neiekļauj homofobiju un transfobiju naida nozieguma definīcijā, un ir pienācis laiks precizēt ES likumus un nodrošināt, ka šie iemesli par tādiem tiek atzīti». Svarīgi, ka ILGA-Europa galvenais finansētājs ir Eiropas Komisija (~ 1 miljons eiro piešķīrums gadā).

Ksenofobijas un homofobijas karā ignorēti un diskriminēti tā arī paliek tie 97% Latvijas iedzīvotāju, kuri uzskata, ka Latvijas lielākā problēma ir nabadzība, un vēl jo vairāk tie 30% iedzīvotāju, kuriem pietrūkst līdzekļu, lai iegādātos apģērbu. Latvijai kā valstij, kurā ir vislielākā sociālā nevienlīdzība Eiropas Savienībā un zemākie izdevumi sociālajai aizsardzībai, kā valstij, kurā lielai iedzīvotāju nav iespējams apmierināt pašas nepieciešamākās dzīves pamatvajadzības, šāda ignorance var izrādīties liktenīga. Pašreiz ieturētais virziens ir bīstami nihilistisks - tā vietā, lai operatīvi risinātu patiesi samilzušas sociālekonomiskas problēmas, tiek lemts par jaunu papildu problēmu radīšanu, kuru sekas nākotnē ir grūti aptveramas.

Avoti:

1. Latvijas Republikas rakstiskais viedoklis par ANO Vispārējā periodiskā pārskata ietvaros 2011.gada 5.maijā saņemtajām rekomendācijām.

2. Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) Ceturtā posma ziņojums par Latviju (2011.gada 9.decembris).

3. Eiropas Parlamenta un Padomes «Direktīva, ar ko nosaka noziedzīgos nodarījumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus» (2012.gada 12.septembris).