Pēteris Krišjānis: Kodētā brīvība

Savukārt par nebrīvi viņš domā, ka tās iemesls ir katra atsevišķa indivīda nespēja vai negribēšana patstāvīgi izvēlēties. Uz manu mazliet skeptisko jautājumu, vai viņa darbībai raksturīga sociālas misijas apziņa, Pēteris Krišjānis atbildēja ar nepārprotamu un pašapzinīgu «jā».

— Būtu vajadzīgs elementārs skaidrojums — kas ir kods, un kādā veidā tas ir atvērts?

— Kods nozīmē tekstuālā veidā uzrakstītu programmu, kuru var izlasīt cilvēks — protams, tāds cilvēks, kurš pārzina programmēšanas valodu. Šādā veidā programmētājs ar kodu arī strādā, un, kad programma ir gatava un nododama parastam lietotājam, tā tiek pārveidota un kompilēta mašīnai saprotamā veidā — nullītēs un vieninieciņos. Kompilētā veidā nevar saprast, ko programma īsti dara. To saprot tikai mašīna, cilvēkam ir sarežģīti to izlasīt, saprast un varbūt kaut ko mainīt. Atvērtais kods nozīmē, ka programma tiek piedāvāta apskatei atvērtā veidā visiem pārējiem programmētājiem vai cilvēkiem ar papildzināšanām, kuri vēlas veikt kādas izmaiņas. Pēc tam, atkal kompilējot šo programmu, to var lietot mašīnā. Atvērts kods ir tad, kad programmētājs, kas programmē savu kodu vai programmu, rāda to visiem un jebkurš var labot, norādīt uz kļūdām.

— Vai līdz ar to netiek skarts arī saturs, vai ir iespējams pārnest kādu noteiktu domāšanas veidu vai ideoloģiju, piemēram, ar noteikta programmēšanas valodas stila starpniecību?

— Pašā pirmkodā — ne. Pirmkods ir kā krāsa. Vairāk atšķiras tas, kā pirmkods tiks izmantots. Atvērtā koda gadījumā dažāda ir cilvēku attieksme pret kodu. Apstāklis, ka cilvēki, kas var kodu mainīt, nerīkojas vienādi, pamato dažādos stilus vai skolas. Un ir arī ideoloģiskas skolas. Piemēram, atvērtā koda darbību nodrošina vairākas licences, līgumi starp programmas īpašnieku un lietotāju, kas nosaka, ka viņš var lietot programmu, ja piekrīt noteikumiem. Ir divas skolas — tā sauktā General Public Licence jeb Vispārējā publiskā licence un BSD licence. Vieni saka: jūs drīkstat ņemt un lietot, taču jums ir jādod atpakaļ — tā ir GPL skola. Ja gribat programmu vai kodu izmantot saviem mērķiem un ar to nopelnīt, jūs pieskaņojat to savām vajadzībām un maināt kodu, un tad šīs izmaiņas jums ir jādod atpakaļ sabiedrībai. To pieprasa licence. Veidojas tāds kā kopējs katliņš, no kura paņem, un, ja kaut kas ir lietderīgs, tas nonāk arī atpakaļ. Tādējādi programmas kļūst labākas, un visiem izmantotājiem tas ir izdevīgi. Tas ir arī lielisks piemērs pozitīvai sociālai mijiedarbībai, kas daudziem liekas nereāla, jo ideja atgādina kaut ko līdzīgu komunismam. Turklāt ir vēl otra skola, kas atļauj jebkāda veida izmantojumu. Jābūt tikai autorības norādei.

— Vai šeit nav pretruna — drīkst tirgot citu cilvēku darbu, ko var dabūt par brīvu?

— Idejiski ir tā — ja tirgo, nemainot kodu, tikai nedaudz pieskaņojot, tad drīkst tirgot, bet cena nebūs pārāk augsta, jo cilvēks to pašu citā vietā var dabūt par brīvu.

— Ja vien viņš zina, kur atrast, un prot…

— Jā, arī tas savā veidā ir saistīts ar visu šo atvērtā koda kustību. Tās pirmsākumos ir secinājums — un tas neattiecas tikai uz datoriem —, ka cilvēkiem ir dota dažādība un izvēles brīvība, bet veiksmīgas korporāciju darbības dēļ mūsdienās bieži sastopamies ar absurdu, kad cilvēks vairs negrib izvēlēties. Tādēļ ir svarīgi likt cilvēkam izvēlēties un strādāt, paturot šo izvēles iespēju. Tieši izvēle rada labāku produktu, labāku vidi.

— Kādi tad ir atvērtā koda kustības pamatprincipi?

— Patiesībā būtu jārunā nevis par atvērto kodu (open source), bet par brīvo programmatūru — free vai, precīzāk, libre software, jo free vairāk vai mazāk asociējas ar bezmaksas, un šeit par to nav runas. Ir runa par brīvību bez kontroles, brīvību, kas ļauj izmantot un mainīt, kā vien vēlas, — ir četri pamatpunkti: brīvība izplatīšanā, mainīšanā, lietojumā un…

— Vai tam nav arī kāds sakars ar hakeru vidi un domāšanas veidu?

— Vispirms izšķirsim divas lietas — hakeris, pēc «Webster» vārdnīcas, ir cilvēks, kam programmēšana ir kaislība. Tam nav nekāda sakara ar otru jēdzienu — krakeris, kas ir vandalis, kurš izmanto programmu kļūdas, lai ielauztos datorsistēmās. Hakeriem ir savi ētikas principi, un viņi nav tikai jokaini dīvaiņi, kā to rāda filmās, bet nereti nosvērti ģimenes cilvēki, kam patīk programmēt un kas ievēro kādas programmas vai sistēmas kļūdas un nereti dara tās zināmas īpašniekiem. Tādējādi, lai cik tas dīvaini izklausītos, hakeru darbība ir likusi attīstīties visai pasaules IT industrijai. Viņi veido arī lielāko daļu no tā programmētāju loka, kas attīsta brīvo programmatūru.

— Kādas ir AK populārākās programmatūras?

— Pati populārākā ir «Linux» — operētājsistēma, kuras radītājs bija Linuss Torvalds, somu students. Pretēji apgalvojumiem, ka «Linux» tika radīta, lai iznīcinātu «Microsoft», viņš vienmēr akcentē, ka par «Microsoft» viņam vispār nebija intereses, jo, viņaprāt, ar tehniskām lietām vienkārši ir saistoši strādāt un nonākt pie daudz interesantākiem rezultātiem.

— Kāda ir garantija, ka atvērtās kopienas programmatūra turpmāk neattīstīsies pa komerciālās darbības ceļu?

— Atvērtā koda kustība ir par brīvo tirgu, taču nevis pavisam liberālā amerikāniskā nozīmē, bet — ievērojot sabiedrības intereses, piedāvājot izvēles, attīstības un sadarbības iespējas.

— Kādi tad ir šie domātie sociālie efekti?

— Pirmais efekts jau ir pati atvērtā koda izstrāde. Viens no priekšnosacījumiem šeit bija ātra, lēta komunikācija, ko nodrošināja internets. Atvērtā koda vide pierāda — ideja par to, ka stiprākais izdzīvo, iznīcinot vājāko, nav spēkā. Atvērtajā kodā konkurencē zaudējušie projekti izdzīvo un specializējas, piedāvājot izvēli.

— Vai eksistē sociāls ideāls, pēc kā tiekties, kur, ja ne cilvēki, tad sabiedrība būtu labāka?

— Tas izklausās ideālistiski, bet atvērtais kods padara sabiedrību labāku. Protams, ideālu sasniegt nekad nevar — tā ir tikai tiekšanās, bet pati atvērtā koda kustība ir izraisījusi ķēdes reakciju, un ir parādījušās idejas par brīvajām publikācijām un skaņu darbiem, kreatīvo komandu ideja — kur visu, kas ir publicēts internetā, piemēram, dienasgrāmatu, var pārpublicēt, norādot autoru, utt. Tas viss kopā būs nedaudz lielāks kompromiss starp kapitālismu un cilvēka vēlmi strādāt un radīt. Visi šie brīvie projekti radušies no neapmierinātības ar esošo.