Kārlis Streips: Sveiciens ASV prezidentam

Par šajās dienās notiekošo ASV prezidenta Džordža Buša vizīti Latvijā lauzti šķēpi, notikušas plašas debates, satraukušies ļaudis. Vecrīgā uzņēmēji ir īgni, ka pašā pavasara sākumā vajadzēs vienu vai pat divus vakarus un naktis nestrādāt; ja šajās dienās būs silts un saulains laiks, tas it īpaši dārza kafejnīcu īpašniekiem radīs pietiekami lielus zaudējumus. 

Gribu mudināt lasītājus paskatīties vakardienas (ceturtdienas) avīzēs, konstatēt, kuri Vecrīgas klubi un kafejnīcas tomēr 6. un 7. maijā strādās, un tur piestāt, izdzert kafiju vai alu un kaut ko uzkost — tā solidāri nākot tautiešiem palīgā. Pats tā darīju pirms pāris gadiem, kad Jūrmalā laboja Jomas ielu. Tik skumīgi izskatījās darbinieki saplosītās ielas malās atrodamajos restorānos, ka man sametās žēl un paēdu ļoti garšīgas pusdienas, par spīti tam, ka ārā dimdēja smagā ceļu labošanas tehnika. 

Taču runāsim, mīļie, gluži atklāti un pateiksim vienu — Latvijas Republikai tas ir ļoti, ļoti liels gods, ka šurpu brauc Amerikas Savienoto Valstu, tātad pēdējās pasaules superlielvalsts, prezidents, turklāt tas notiek nevis pirmo, bet jau otro reizi. Par ASV politiku Tuvajos Austrumos un citur varam debatēt līdz brīdim, kā saka amerikāņi, kad govis pārnāk mājās no ganībām, taču nevaram neatzīt, ka Amerikas prezidents mēdz braukt turp, kur attiecības Vašingtonai ir labas. Džordžs Bušs šajās dienās atzinis, ka arī viņš saprot, ka Otrā pasaules kara beigas nozīmēja Latvijas un citu valstu okupācijas sākumu. Krievijas demagoģiskā Ārlietu ministrija gluži vai nezināja, kur likties, kad padzirdēja šo vēsti, atlika vien kusli kaut ko nomurmināt par «dažiem eiropiešiem», kas joprojām runā par kara beigām, un izlikties, ka amerikāņu prezidents, kura labvēlība tomēr arī Maskavai ir ļoti vajadzīga, neko nav teicis. Kā parasts — melīgā, demagoģiskā, prātu izkūkojusī oficiālā Krievija.

Taču Dievs ar Krieviju, ASV prezidenta vizīte Latvijā un it īpaši patiesu neatkarību tikai nesen atguvušajā Gruzijā ir masīvs signāls, ja arī paši amerikāņi to neatzīst. Tas ir signāls pirmām kārtām caram Vladimiram V un viņa svītai Kremlī, ka ar visu to, ka Amerikai ir svarīga gan Krievijā atrodamā nafta un dabas gāze, ka Amerika ir smagi norūpējusies par Maskavas skandalozi vieglprātīgo attieksmi pret tās teritorijā esošajiem kodolieročiem, ka amerikāņiem un krieviem jāatrod kopīga valoda Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomē un citur — par spīti tam visam, Vašingtona nav un nebūs gatava ļaut Krievijā atdzimt ekspansionistiskam imperiālismam, un domai, ka Baltijas valstis joprojām ir Krievijas pažobele vai «interešu sfēra», Amerika pateiks stingru nyet. Tas, ka piektdien un sestdien ļaudis nevarēs atstāt automobiļus Elizabetes ielā un Vecrīgā, tas, salīdzinot ar šo faktu, ir absolūtās pupu mizas. Neērtības pāries sestdien tā ap saulrietu. NATO alianses galvenās un svarīgākās valsts atbalsts mūsu valstij paliks nelokāms.

Tajā pašā laikā, manuprāt, tas ne tikai nav nosodāmi, bet ir pat ļoti labi, ka Džordžu Bušu Rīgā sagaidīs arī protestētāji. Šķiet, prezidenta māmiņas izmantošana propagandas nolūkā ir visnotaļ tuvu nepieņemamas bezgaumības līnijai, taču kopumā protestētāju plāni ir gana asprātīgi un svētīgi pirmām kārtām tāpēc, ka Latvijā tā dēvētā pilsoniskā sabiedrība tā arī tālāk par atsevišķiem vārgākiem vai stiprākiem asniem nav kļuvusi, ziedoša tā joprojām nav nekādā gadījumā. Mēs katrs varam piekrist vai nepiekrist tam, ko saka protestētāji. Es, piemēram, noraidu atsevišķu ļautiņu plašsaziņas līdzekļos pausto domu, ka Džordžs Bušs ir personīgi vainīgs, ka Irākā gājuši bojā desmitiem un simtiem tūkstoši cilvēku. Ne jau amerikāņi ir tie, kas viņus nogalina, tie ir paši irākieši, jo Irākā patlaban notiek precīzi tas pats, kas pirms 10 gadiem notika bijušajā Dienvidslāvijā — kā bija pazudusi smagā roka, kura ar draudiem un teroru nodrošināja salīdzinošu mieru, tā no jauna atsākās gadsimtiem senie strīdi un disputi, kuru kontekstā kaimiņš vērsās pret kaimiņu un ģimene pret ģimeni. Jā, arī amerikāņu zaldāti ir nogalinājuši ievērojamu skaitu irākiešu, Amerikā turpinās prāvas par tiem bezkaunīgajiem un amorālajiem «zaldātiem», kuri par irākiešu gūstekņiem prasti ņirgājās. Taču no visiem tiem, kas šņakstina zobus par ASV vadīto procesu Irākā, nekad neesmu dzirdējis atbildi, vai tiešām viņi uzskata, ka labāk būtu bijis atstāt Sadāma Huseina režīmu mierā, lai viņš turpina slaktēt nost kurdus, eksportēt terorismu un visu pārējo. Nu, nebūtu bijis labāk.

Personīgi es uzskatu, ka Amerikas Savienotās Valstis nereti pasaulē izturas augstprātīgi, un tas ir mīksti teikts. Daudz lielāku kaiti gan sev, gan pārējai pasaulei nekā Irākas kara kontekstā oficiālā Vašingtona nodarīja, kad atteicās parakstīt Kioto līgumu par vides aizsardzību un noraidīja pievienošanos Starptautiskajai Krimināltiesai, it kā amerikāņu noziedznieki būtu pelnījuši citādāku pasaules attieksmi nekā visi pārējie. Varu saprast tos, kurus kacina morāle, kādu amerikāņi mēdz lasīt citiem, viņu nesatricināmā pārliecība, ka viņu pārvaldes veids der jebkurā pasaules stūrī ar jebkurām tradīcijām. Varu saprast tos, kam rūp amerikāņu kultūras, arī pietiekami bieži lētas un prastas kultūras, masīvā izplatīšanās pa visu pasauli, arī mūsu pašu makten «latviski» nosauktajā kinoteātrī «Coca-Cola Forum». 

Taču pat visniknākais tā visa un vēl makdonalda ienaidnieks nespēs noliegt vienu būtisku patiesību, proti, gan Eiropa, gan lielā mērā visa pasaule no Amerikas Savienotajām Valstīm ir smagi atkarīga — pirmām kārtām jau drošības jomā. Tas īpaši attiecas uz Taivānu, kuras drošību pret alkatīgo komunistisko Ķīnu amerikāņi garantē jau sen, bet arī uz visām NATO dalībvalstīm. Notiks kas pavisam briesmīgs, ne jau portugāļi vai norvēģi būs tie, kas glābs situāciju. Tie būs amerikāņi, kā nesen kādā intervijā atzina bijušais aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, 80 procenti NATO resursu — tie ir amerikāņu resursi. Amerika, iespējams, ir tā dēvētais vērsis trauku veikalā, taču tas mums ir ļoti draudzīgs vērsis, un labāk tāds nekā cita veida vērsis, kurš mūs mēģina uzbadīt uz saviem ragiem. Tas jāatzīst arī visiem tiem, kas šajās dienās centīsies demonstrēt savu nepatiku pret Džordžu Bušu un viņa vadīto valsti.

Kas attiecas uz pašu prezidentu, es par viņu nebūtu balsojis nedz 2000., nedz arī 2004. gadā. Prastā un negodīgā politikāņu uzvedība, kāda pavadīja viņa ievēlēšanu pirmo reizi, bija vērā ņemama; lielākoties prezidenta Buša administrācija Vašingtonā man nepatīk tieši iekšpolitisku iemeslu dēļ, tie lasītājam Latvijā varētu nebūt īpaši interesanti. Skatoties uz pašu Džordžu Bušu, prātā nāk sena atziņa — autors Gors Vidāls reiz par prezidentu Ronaldu Reiganu pateica: velti prezidents apgalvo, ka vēlas pilnveidot izglītības sistēmu Amerikā, jo labi izglītota amerikāņu tauta nekad nebūtu ievēlējusi Ronaldu Reiganu par prezidentu. Apmēram tāpat var teikt par Džordžu Bušu — ja viņa tēvs bija ievērojams un ar lielu pieredzi apveltīts lielās politikas dalībnieks, kad kļuva par prezidentu, tad par dēlu nu gan tā nevarētu teikt.

Taču galvenais šajās dienās ir tas, ka pie mums ciemos brauc nevis Džordžs Bušs privātpersona, bet gan Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Es par to priecājos un esmu lepns, tieši tikpat daudz, kā priecājos un biju lepns toreiz, kad pie mums viesojās Bils Klintons. Šīs vizītes pozitīvie rezultāti var būt daudzi un ilgstoši, Vaira Vīķe-Freiberga runās ar Džordžu Bušu, pirms Džordžs Bušs runās ar caru Vladimiru. Tas ir būtiski, tas ir labi. Paldies Amerikas Savienotajām Valstīm par atbalstu, paldies Amerikas Savienoto Valstu prezidentam, ka viņš šo atbalstu šajās dienās pauž klātienē.