Melitas sestdienas rīts. Konkursa stāsts

Ir agrs sestdienas rīts, pa mazu lauku celiņu, izvairīdamies no traktoru atstātajām bedrēm, lēni manevrē sarkans žigulis. Melita, īgna un samiegojusies, sēž blakus šoferim un apātiski blenž uz ceļu.

«Kāda, pie velna, šodien sēņošana?!» viņa klusībā pukojas, iedzerdama minerālūdeni, tā uz brīdi veldzēdama paģiru slāpes. «Nesaprotu, kāpēc es parakstījos uz šo pasākumu? Varēju taču vakar mierīgi padzert kafiju un papļāpāt ar draudzenēm. Kas mani dīdīja iet uz to kolhoznieku balli klubā? Tas Pēteris jau arī, nelietis, to vien darīja, kā uzmanīja manu glāzīti, lai tikai nebūtu tukša. Un par kādām derībām vispār ir runa? Ko es vakar esmu sadarījusi?» Melita domā, masēdama deniņus un cerēdama novērst neizbēgamās galvassāpes.

Šoferis smaidīdams paveras uz Melitas pusi. «Izgulējies?» viņš maigi jautā un it kā neviļus noglāsta Melitas kāju.

Aukstā, svešā roka liek Melitai attapties, ka viņa aizmirsusi uzvilkt zeķbikses. Izspūrusī sieviete sāk neuzkrītoši gorīties, lai pārbaudītu, vai visi pārējie apģērba gabali ir vietā. «Aha! Man nav arī biksīšu,» viņa izmisusi secina.

«Esmu īsta paraugsēņotāja — īsos svārciņos un augstpapēžu kurpēs. Labi, ka caurspīdīgo blūzīti piesedz nez no kurienes uzradusies brezenta jaka pretīgi zaļā krāsā.»

Vīrietis, pamanījis Melitas sejā neviltoto pārsteigumu par dažu apģērba gabalu trūkumu, sāk nekaunīgi smīnēt un vēlreiz mēģina uzlikt savu lielo plaukstu uz sievietes kājas, bet šoreiz viņa automātiski parauj kāju malā un nikni paskatās uz šoferi. «Tas, ka derībās jūs uzvarējāt, nenozīmē, ka tagad te visu ko var atļauties. Es neesmu šāda tāda!» viņa nodomā pie sevis, cerēdama, ka izteiksmīgais skatiens būs saprasts.

«Ak Dievs! Man tūlīt būs nelabi! Es tūliņ vemšu!» Melita iespiedzas un mēģina izlēkt no braucošās automašīnas. Tas viņai neizdodas, jo viņa ir piesprādzējusies un arī kustības nav tik veiklas, kā gribētos.

«Zoss tāda!» nikni nopurpina šoferis un strauji griež malā. Arī viņam vakarvakars nebija pagājis bez glāzītes, turklāt paradums no rītiem kafijas vietā dzert alu, šoreiz atmaksājas — savā tizlumā viņš uzbrauc celmam, un tas savukārt beidzas ar žiguļa riepas nokrišanu.

Turoties pie durvju roktura un cieši Melitā skatīdamies, viņš norūc: «Nu tā, jaunkundzīt! Mums ir reizi par visām reizēm jāpārrunā noteikumi. Es vakar derībās godīgi vinnēju, un, tā kā vakarā man ir jāierodas pie sievasmātes ar pilnu sēņu grozu, tad gribi vai negribi tu nekur nespruksi. Un mani sauc Vitolds, ja tu esi to aizmirsusi!»

«Jēziņ, pie sievasmātes!» Melita savā prātā atviegloti nopūšas, «tad jau neuzmāksies, precējies tomēr. Vitolds?! Hmmm? Tas tak nevar būt Intas Vitoldiņš. Ārprāts, jāsalīmē ātrāk filma kopā, varbūt atradīsies arī racionāls izskaidrojums manām neesošajām biksītēm... Precējies! Bet Jānis arī bija precējies, un Pičukam arī sieva Latgalē esot. Bļin, minerālūdens arī beidzies... Nez cik liela ir iespēja, ka mēs vakaru pavadījām kulturālās sarunās par mākslu un jaunumiem indiešu kino? Ak Dievs, ko lai es domāju?»

Vitolds tikmēr, izņēmis no bagāžnieka rezerves riteni, mēģina sūnās atrast stabilu vietu domkratam. Darbojoties sviedru pilītes izspiežas uz viņa lielās pieres, viņš mēģina tās notraukt ar eļļainu plaukstu un caur pieri met niknus skatienus uz puspliko jaunkundzi.

Melita, pēkšņa nelabuma pārņemta, pašauj mutei priekšā roku un izlec no mašīnas. Klupdama krizdama viņa tenterē uz tuvāko krūmu puduri, pa ceļam cenšoties svārkus pārvilkt pāri dibenam. Pēc iespējas klusāk cenšoties atvieglot kuņģi, Melita nikni pie sevis purpina: «Kad es reiz pārstāšu būt tāda muļķe? Ja nu šitā vemšana tagad nav no dzeršanas? Tad mana vecā, nervozā māte vēl tiks pie neplānota mazbērna! Un kāda mazbērna? Ja nu es vakar būšu ieņēmusi alkoholiķi?»

Tādas un līdzīgas domas turpina uzbrukt Melitas galvai, kamēr pati Melita, apķērusi priedi kā Bredu Pitu, lokās un vemstās uz velna paraušanu.

Vitolds nosodoši paskatās uz Melitas pusi. «Vajadzēja man arī šitā iegrābties. Būtu labāk Pārupu Skaidrīti derībās vinnējis, tā ne pie alkohola klāt skaras, ij sēņotāja ciemā labākā,» viņš nodomā.

Viņš paskatās uz Melitas gaisā paslieto pēcpusi, ko viņa vairs necenšas piesegt no aizmugures, jo, abām rokām apķērusi vēderu, pūš kā Tālavas taurētājs sliktajos laikos. Vitolds pietupjas, uzmet vēl vienu skatu kārdinošajai pēcpusei, pievelk pēdējo skrūvi un apmierināti nokrekšķinās. Parakājies pa bikšu kabatu, viņš izvelk mežģīņotas rozā biksītes, nedaudz pavirpina tās rokās, pieliek pie deguna... «Nez vai man teikt vai neteikt, ka tās ir pie manis?» Vitolds prāto.

Tieši tajā brīdī, pārmocījusies Melita griežas uz Vitolda pusi, lai vārgā balstiņā ierosinātu atlikt sēņošanu, iebraukt tirgū pēc sēnēm un vispār — lai viņš ved viņu beidzot mājās, ellē ratā! Vai tad neredz, ka viņa bezmaz galus tūdaļ atdos??

Melitas mute jau paveras, lai to visu pateiktu, bet paliek pusvirus, ieraugot Vitolda rokās rēgojamies kaut ko pazīstamu. Viņa samirkšķina acis, iekniebj sev, lai pārliecinātos, ka nesapņo. «Ak dies, manas bikšeles... pie viņa! Ak dies, vai es jau būtu ar viņu...?! Tas taču nevar būt!» satrauktas domas šaudās jaunās sievietes galvā.

Melita bezspēkā atslīgst sūnās un sāk šņukstēt... «Ak vai, kāda es esmu muļķe... Mēs vakar nokniebāmies, ja? Es neko neatceros!»

Vitolds skatās uz Melitu un mēģina noslaucīt viņai asaras. «Muļķe tu esi, jā... Bet mēs neko... Tu vakar piedzēries un derībās apsolīji, ka piečurāsi vietējās kapelas vadītāja Jurkas trompeti. Ja tas tev būtu izdevies, tu dabūtu no katra veča pa rublim, ja ne, es tevi savācu palīgā sēnes lasīt un večiem uzlieku polšu... Tev tas neizdevās, jo tu nogāzies no skatuves. Ko man bija darīt — savācu tevi un arī šīs te — biksītes, kuras biji, uz skatuves rāpdamās, jau novilkusi, un aizvedu mājās. Par laimi, manējā vēl pa pilsētu dzīvojas.. Še, ņem!»

Vitolds pasniedz biksītes Melitai, un viņa atbild vīrietim ar smaidu un pateicības pilnu skatienu. «Paskaties, re kur baravikas!» nočukst Melita, rādīdama uz pāris metrus tālāku vietu..

«Jā, te grozs būs pilns viens un divi!» ar atvieglojumu balsī norūc Vitolds un aizslāj uz mašīnu pēc groza un nažiem.