Lai svētki izdotos patiesi, katram jāvadās pēc savas sirdsbalss
Godi latviskā garā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Folkloriste, kura neuzskata kristīgās tradīcijas par svešām un pašu latviešu senās tradīcijas netver smagi, bet dara to rotaļīgi, saglabājot dziļu izpratni. Ilga Reizniece – grupas Iļģi dvēsele un skolotāja Jūrmalas alternatīvajā skolā, kas ar folkloru un tautas tradīciju kopšanu nodarbojas jau 25 gadus.
– Kāpēc jāsvin saulgrieži?
– Gadskārtu svētki iedod ritmu dzīvei, sakārto. Tie neļauj kļūt par patērētāju, jo viss jārada pašam, nevis jānopērk gatavs lielveikala izpārdošanā. Kad es to atskārtu, iztikt bez tā vairs nevaru. Man patīk, ka latviešu svētki nav svētulīgi, piemēram, Ziemassvētkos galvenā noskaņa ir prieks par gaismas atgriešanos.
Man ir dziļa pārliecība, ka visi latviešu svētki ir svētāmi laukos. Ja es nevaru vilkt bluķi pa kārtīgu sniegu, tad pa Rīgas ielām to laikam nedarīšu.
– Kāpēc Ziemassvētkos ir svarīgi vilkt bluķi?
– Vistumšākajā laikā jāpalīdz saulei tikt atpakaļ. Bluķis jāveļ kalnā augšā un tur jāsadedzina. To velkot, vari pārdomāt visus gada būtiskākos notikumus. Bluķi sadedzinot, vajag atvadīties no aizgājušā, liekā, nevajadzīgā.
Gandrīz visā Eiropā ir zināma bluķa vilkšanas tradīcija. Latvieši ir īpaši ar to, ka viņiem ir saglabājies daudz Ziemassvētku rotaļu un tautasdziesmu. Protams, ne visi to zina! Kad es šodien bērniem jautāju, kāds ir latviskais Ziemassvētku piedziedājums, viņi visbiežāk saka: zvaniņš skan... Tāda ir mūsdienu realitāte.
– Un kāda ir pareizā atbilde?
– Visizplatītākais latviešiem bija kaladū, vēl bija totari... Piedziedājumi jeb, kā es saku, pirmdziedājumi ir tas pats, kas mantras. Ar tiem var izdziedāt no sevis ārā visu slikto. Ja tu zini, ka tāpat šo dziesmu dziedājuši senči pirms simtiem un tūkstošiem gadu, tad sajūtas ir citas, pašapziņa cita. Vislabākā ir tad, kad es šīs pārmantotās dziesmas varu dziedāt kopā ar dēliem!
– Ko jūs teiktu latvietim, kurš, ikdienas darbā pārguris, Ziemassvētkos grib mieru, nevis bluķi?
– Pati arī mēdzu nogurt darbos, bet, kad saņemos un aizeju, piemēram, spēlēt dančus, tad pēc pāris stundām enerģija uzrodas, un, lai arī fiziski noguris, tu jūties garīgi piepildīts!
– Un jautrā čigānos iešana?
– Vajag pamēģināt izbaudīt tās sajūtas, kad esi nomaskējies par kazu, vilku, dzērvi vai lāci! Maskās var izspēlēt savas iekšējās problēmas, īsts psihoterapijas seanss. Tradicionālajā kultūrā nav skatītāju, nav patērētāju, jo visi piedalās. Piedalīšanās vairo enerģiju. Mūsu senči darbos nebija mazāk piekusuši kā šodienas latvieši.
– Un kādas senčiem svētkos bija attiecības ar alkoholu?
– Labi, iedzēra alutiņu. Mana māte teica, ka vectēvs ne reizi nav bijis piedzēries. Es uzskatu tā – ja tu dzer un nedziedi, tad tu esi dzērājs, bet, ja tu dzer un dziedi, tad tu esi svinētājs.
– Kā tad latvieši varēja senāk trīs dienas svētkus svinēt?
– Viņi zināja tradīcijas, rituālus un turēja tos godā. Šodien svētki un godi latviskā garā kļuvuši par elitāru lietu, tā, par nožēlu, vairs nav tautas lieta!
– Kas ir tautas lieta?
– Šlāgeru kultūra. Diemžēl! Un pārāk bagātīgi klāti galdi…
– Ko jūs sakāt par Ziemassvētku dāvanu tradīciju?
– Ja dāvanu gādāšana sagādā nevis prieku, bet raizes un stresu, tad kaut kas nav ar šo tradīciju kārtībā.
– Jūs pati pieņemat dāvanas?
– Ja dāvinātājs pats kaut ko uztaisījis vai, gādājot dāvanu, īpaši piedomājis, tad tas priecē, bet dārgi pirktas dāvanas liek man justies neērti. Lielāks prieks ir otru iepriecināt, nevis pašam saņemt dāvanu. Kad cilvēks to saprot, var teikt, ka viņš kļuvis pieaudzis; no bērna šādu attieksmi nevar prasīt. Mūsu ģimenei dāvaniņas ir mazas un mīļas, bet akcents tiek likts uz priekšnesumu, dāvanu saņemot. Koncerts ilgst vairākas stundas. Galvenais, lai visa ģimene svētkos ir kopā, lai mēs dziedātu, lai būtu kočas...
– Kā gatavojat kočas?
– Kočas sauc arī par ķūķiem. Tā ir dzīvā labība. Sutinām kviešu graudus, ar sviestu, sāli un magonēm. Vēl uz galda vienmēr ir mana vīra gatavotie brīnišķīgie kāposti un cepetis. Ēdienu smaržas ir ļoti būtiskas, tāpat dzīva uguns svecīšu liesmiņās.
– Eglīti rotājat?
– Jā, un tas nekas, ka šī tradīcija latviešiem nav nekāda senā… Izvēlamies mantiņas eglītei no salmiem, no koka. Spoži bumbuļotās eglītes manu sirdi nesilda, mēs izvēlamies ābolīšus bumbuļu vietā. Agrāk darinājām puzurus. Par tiem gan jādomā jau vasarā, salmi jāsagatavo, jāsagriež.
– Svētkiem jāgatavojas laikus...
– Bet mēs visu darām pēdējā mirklī! Pie latviskuma ir jāpiestrādā, bet Latvijā dzīvojošie savu latviskumu īpaši nekopj. Īrijā jauniešu tusiņš beidzoties ar Latvijas himnu... Nezinu, kā Īrijā veidosies situācija, bet pieredze rāda, ka latvieši ārzemēs ir latviskāki nekā dzimtenē.
– Vai jāaizbrauc, lai to saprastu?
– Mēs, folkloristi, esam restaurējuši, atjaunojuši svētku svinēšanas tradīcijas. Tautasdziesmas ir dziedamas ikvienos latviešu svētkos, ne tikai dziesmu svētkos.
– Daudziem Ziemassvētku gaidīšana sākas ar Adventes vainagā pirmo aizdegto svecīti....
– Ja vainags ir paša darināts, lai tā būtu, bet greznie vainagi man nepatīk. Bērnībā mums tādi nebija, tāpēc arī tagad sirdi nesilda. Bet eglīte ar svecītēm gan silda sirdi. Nav tā, ka nevaram svešas tradīcijas pieņemt.
– Uz baznīcu šai laikā neejat?
– Esam mēģinājuši pāris reizes rast attiecības ar baznīcu, bet nav sanācis. Kristīgās Ziemassvētku dziesmas gan mājās dziedam. Lai svētki izdotos patiesi, katram jāvadās pēc savas sirdsbalss, izjūtas un izpratnes, un tās pēdējās jau dzīves laikā var mainīties. Un, lai arī alus skaitās latviskāks dzēriens, es svētkos varu atļauties dzert karstvīnu, jo tas man labāk garšo! Bet krāsu salikums sarkans–zaļš Ziemassvētkiem, manuprāt, gan nepiestāv. Man Ziemassvētki ir balti. To gaidīšanai piestāv arī klusums un vēstuļu rakstīšana. Labiem draugiem vēstules. Ar roku.