Fragments no intervijas ar Ingunu Putniņu. Pilnu rakstu meklē žurnāla «Una» 2005. gada decembra numurā.
Repšes pirmā sieva negribēja precēties
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Inguna Putniņa ir neparastākā sieviete, kādu man nācies satikt, Viņa ir ērģelniece Torņakalna draudzē. Ceļotāja, kura katrā valstī jūtas kā iedzimtā. Reiz gribējusi kļūt par mācītāju, vēlāk - par mācītāja kundzi, Viņa bija Eināra Repšes pirmā sieva, apprecējusies agri un bez mīlestības. Diemžēl.
Negribēju ar Eināru precēties...
Es nekad vairs negribētu precēties, man nav vajadzīga ne laulības, ne ģimenes dzīve. Man jau ir bijušas divas laulības: pirmā ar Eināru - ļoti īsa, otrā ar Tālivaldi - 13 gadu garumā. Abas bija labas, bet tas laiks ir pagājis, izdzīvots. Katrs cilvēks, īpaši vīrietis, tavā dzīvē spēlē loti svarīgu lomu, un ir reizes, kad viņš vairs nedod vajadzīgos mīlestības impulsus. Es nekad nedzīvotu pienākuma pēc vai tāpēc, ka vajag saglabāt laulību. Pat Madara intervijās ir teikusi - cik labi, ka mani vecāki izšķīrās. Ja mēs būtu palikuši kopā, Madara nebūtu tāda, kāda viņa ir, varbūt ari Eināram būtu cita dzīve. Diemžēl pēc šķiršanās man bija tādi apstākļi, ka Madarai neko nevarēju dot, un viņa dzīvoja pie manas mammas. Uzreiz pēc tam otrajā laulībā man viens pēc otra piedzima divi bērni - Rihards un Santa.
Pirmo reizi apprecējos agri - 21 gada vecumā. Man tolaik bija cita apziņa, citi uzskati, visu uztvēru vieglprātīgi. Ja godīgi, man Eināra vienkārši bija žēl. Mēs iepazināmies Kuldīgas baznīcā - es spēlēju ērģeles un ieraudzīju vienu puiku, kas ķimerējās ar vadiņiem un taisīja kaut kādu skaļruņu tehniku. Iepazinos ar viņu un domāju - viņš tāds bārenītis. Mēs drīz vien apprecējāmies, kaut ari es to negribēju. Tas bija interesanti, kā viņš lūdza manu roku manai mammai: kad viņa mazgāja grīdu, piegāja klāt un teica - kļūstiet mana sievasmāte. Man to nemaz nebija paprasījis. Es tomēr apprecējos... Ļoti tradicionāla iemesla pēc - bija bērns gaidāms. Ar Eināru dzīvot bija interesanti! Mēs dzīvojām Jelgavā, ja man kas nebija pa prātam, saģērbos savos tērpos un aizbraucu uz Vecrīgu patusēties. Pēc vienas šādas reizes atbraucu mājās, skatos - Einārs sēž, pliku pauriti nodzinis. Grūti viņam ar mani bija.
Piemēram, braucām abi kopā uz kādu pasākumu, es par kaut ko sapsihojos un izkāpu no trolejbusa, to nemaz nepasakot. Un cepumus man vajadzēja viņam cept, viņa vectēvs bija konditors, bet es diez ko labi nemācēju. Ari temperamentīgi abi bijām, pat tā, ka rokas palaidām. Es viņam reiz pat ar pannu uzsitu pa galvu un teicu, ka vairs neviena cita ar tādu neprecēsies. Man pietrūka paša galvenā - es viņu nemīlēju. Un, kad to saku, neesmu pārliecināta, vai vispār protu mīlēt. Man ir tikai nojausma par to, kāds spēks tas ir, kad divi cilvēki mīl pa īstam. Tad nav nekādu robežu garīgā jomā, tu piedalies radīšanas procesā kā garīga būtne.
No Eināra izšķīros, jo mani sāka nomākt ikdiena. Sapratu, ka neesmu nobriedusi tādai dzīvei, ka man jābrauc pie mammītes. Nopirku tirgū mazu sunīti, un pēc konflikta uz vienas rokas paņēmu bērnu, uz otras sunīti, un aizgāju pa šoseju, kā uz Smilteni pie mammas iedama. Ar pirmo mašīnu, kas pieturēja, aizbraucu līdz Rīgai un pēc tam tālāk. Ziniet, mūsu māju nosaukums Jelgavā bija Vecais ceļš, bet man visu laiku vajadzēja jaunu ceļu. Pēc tam esmu pazinusi visas viņa draudzenes, ar viņa otro sievu labi saprātos. Man tiešām ne ar vienu nekas nav jādala. Avīzē, kur bija rakstīts par Madaras kāzām, izlasīju - re kā, pirmā sieva sēž blakus Eināra līgavai. Bet Einārs taču nav man neko atņēmis, tikai iedevis - pieredzi, bērnu... Nesaprotu, vai tas ir neparasti, ka mēs sēžam blakus? Manī nav privātipašnieciskuma. Un tā viņa draudzene tiešām ir sirsnīga, jauka meitene.
Otro vīru satiku ļoti drīz pēc šķiršanās. Viņš bija sportists, nodarbojās ar brīvo cīņu, ļoti izskatīgs, ārišķīgs. Mēs iepazināmies autobusā, es braucu uz Smilteni apmeklēt vecākus, viņš apsēdās blakus un sāka runāties. Viņš bija citāds - kā jauna meitene, kura sevi sāk apzināties kā sieviete, meklēju ķermenisko. To es dabūju atliku likām, bet man trūka vertikālās dimensijas. Man pavērās iespēja braukt ceļojumos, bet viņam tas nepatika. Uģi dzīvojām kopā, izšķīrāmies pirms septiņiem gadiem. Mums ir divi bērni, meita dzīvo pie manis, bet dēls vairāk pie viņa.
Katru reizi, kad paliku stāvoklī, jutu, kā manī ienāk bērna dvēsele. Tas nebija tā nejauši - vai, esmu stāvoklī! Ja skatītos filmu vai gleznu, tad redzētu sevi kā trauku, kur kaut kas tiek ieliets. Milzīgs siltums un apziņa, ka tiešām kāds nāk.