Stāsts par palaidnīgām Kairas sievietēm

Un es pamirkšķināju viņai, un viņa tūdaļ bija šaipus vārtiem, un, kad viņa ienāca, es iegāju viņai līdzi un aizvēru durvis aiz viņas un aiz sevis, un tad nu viņa atmeta no sejas plīvuru, un es ieraudzīju viņas reto daiļumu, un mīlestība iedegās manā sirdī.

Un es piecēlos un atnesu galdiņu ar labākajiem ēdieniem un augļiem un ar visu, kas vajadzīgs mielastam. Un, kad es biju to atnesis, mēs paēdām un parotaļājāmies, bet pēc rotaļām dzērām vīnu un noreibām, un tad es nogulēju ar viņu līdz rītam vispatīkamāko nakti.

Un es iedevu viņai 10 dinārus, bet viņas seja sadrūma, un viņa sarauca uzačus un sadusmojās, un iesaucās: «Kauns jums, mosulieši! Tu laikam domā, ka man tava nauda vajadzīga!» To teikusi, viņa izvilka no aizkrekla 15 dinārus un zvērēja man, iesaukdamās: «Pie Allaha zvēru, — ja tu to neņemsi, es nenākšu atpakaļ pie tevis!»

Un es pieņēmu viņas naudu, un viņa sacīja: «Ak, mīļais mans, gaidi mani ik pēc trijām dienām, — starp saules rietu un vakara lūgšanu es būšu pie tevis! Sarīko mums par šiem dināriem to pašu.» Un viņa atvadījās no manis, un mans prāts izgaisa viņai līdzi, bet, kad aizritēja trīs dienas, viņa atnāca, apģērbusies brokāta tērpā, laistīdamās dārgakmeņu un ģērba spožumā, daudz lieliskāka nekā pirmo lāgu.

Bet mielastu es biju sarīkojis jau pirms viņas atnāciena, un mēs paēdām un padzērām, un izgulējāmies kā daždien līdz pašam rītam, un viņa iedeva man 15 dinārus un norunāja ar mani, ka atkal pēc trijām dienām viņa būs pie manis.

Un es sarīkoju viņai mielastu, un pēc dažām dienām viņa atnāca vēl krāšņākā ģērbā nekā pirmo un otro lāgu, un viņa jautāja man: «Ak mans kungs, vai es neesmu skaista?» — «Allaha vārdā, jā!» es atsaucos, un viņa sacīja: «Vai tu man neatļausi atvest līdzi jaunu meiteni, vēl skaistāku par mani un gados jaunāku, lai viņa parotaļājas ar mums un pasmejas un lai uzjautrinās viņas sirds? Viņa sen jau sēro un lūdzās nākt man līdzi, un pārlaist nakti ar mani kopā.»

To dzirdējis, es atsaucos: «Allaha vārdā, jā!» Un tad mēs dzērām un apreibām, un nogulējām līdz rītam, un viņa izvilka 15 dinārus un sacīja: «Pieliec klāt mūsu mielastam meitenes tiesu, jo viņa nāks man līdzi.» To teikusi, viņa aizgāja, bet, kad pienāca ceturtā diena, es sarīkoju mielastu kā daždien, un pēc saules rieta viņa atnāca, un viņai līdzi bija kāda sieviete, ietinusies izarā. Viņas ienāca un apsēdās, un, kad es viņu ieraudzīju, tad nu es ielīksmojos un iededzu sveces, un viņas sagaidīju priecīgs un laimīgs, bet viņas nometa visas savas drēbes, un jaunā atnācēja atklāja savu seju, un es redzēju, ka tā līdzīga pilnam mēnesim un ka daiļāku es nebiju vēl skatījis.

Un piecēlies es pasniedzu viņām ēdienu un dzērienu, un mēs paēdām un padzērām, un es sāku barot jauno meiteni un pildīt viņas kausu, un sadzert ar viņu, un pirmā jaunava iekaisa greizsirdībā un iesaucās: «Allaha vārdā, vai šī meitene nav skaistāka par mani?» — «Allaha vārdā, jā!» es atsaucos, un viņa sacīja: «Es gribu, lai tu ar viņu pārguli nakti.» — «Ar mīlestību un prieku!» es atbildēju, un viņa piecēlās un uzklāja mums gultu, un es piegūlos pie jaunās meitenes un sagulēju ar viņu līdz rītam.

Un pēkšņi es sakustējos un sajutu mitrumu, un es šķitu nosvīdis, un tad es piecēlos un sāku modināt meiteni, un kratīju viņu aiz pleciem. Un raugi: viņas galva novēlās no spilvena, un man izgaisa prāts, un es iesaucos: «Ak augstais sargs un glābējs, pasargā mani no ļauna!»
Un, redzēdams, ka viņa nokauta, es apsēdos (un pasaule satumsa melna manās acīs), tad devos meklēt savu agrāko draudzeni, bet neatradu to un sapratu, ka meiteni nokāvusi viņa savā greizsirdībā. «Ir tikai viena vara pasaulē un pieder tā Allaham augstajam un varenajam! Ko lai es daru?» es iesaucos un, brīdi domājis, piecēlos, noģērbu savas drēbes un izraku istabas vidū bedri, un bedrē ieguldīju meiteni ar visiem viņas dārgakmeņiem un tad atkal to aizbēru un apsedzu marmora plātnēm.

Un tad es nomazgājos un apģērbu tīras drēbes, un, savu atlikušo naudu paņēmis, atstāju šo namu un aizslēdzu to, un aizgāju pie sava saimnieka un tur nu, stiprinājies savā dvēselē, samaksāju tam par visu gadu un sacīju: «Es došos pie saviem tēvočiem uz Kairu.»
Un tā nu es aizjāju uz Kairu un satiku savus tēvočus, un tiem bija lieli prieki par mani, un viņi sacīja, ka savas preces pārdot jau beiguši. «Kādēļ tu brauci šurp?» viņi jautāja, un es atbildēju: «Es sāku garlaikoties bez jums.» Bet es neteicu viņiem, ka man ļoti maz naudas līdzi. Un tā es ar viņiem nodzīvoju visu gadu, priecādamies par Kairu un tās Nilu, un, sācis tērēt savu atlikušo naudu, es ēdu un dzēru, līdz tuvojās laiks, kad tēvoči bija nodomājuši doties atpakaļ.
Un tad nu es paslēpos no viņiem, un viņi meklēja mani, bet, ziņas par mani neieguvuši, viņi sacīja: «Viņš droši vien aizjājis uz Damasku.» Tā nodomājuši, viņi aizjāja, bet es iznācu no slēptuves un Kairā nodzīvoju trīs gadus, līdz naudas man nebija vairs nemaz.

Bet nama saimniekam ik gadus es sūtīju īres maksu, un pēc trim gadiem manas grūtības vērtās aizvien lielākas (un palikusi man bija vairs tikai gada maksa), un tad es devos uz Damasku un apmetos tai namā, par kuru es maksāju. Un nama saimniekam bija prieks par mani, un visas istabas es atradu aizslēgtas, kā biju tās atstājis, un tad es atvēru tās un iznesu lietas, kas tur bija, un zem gultas, kurā es gulēju tonakt, kad nokāva jauno meiteni, es uzgāju zelta krelles, retiem dārgakmeņiem izrotātas.

Es paņēmu tās, noslaucīju no tām' nokautās meitenes asinis, un, aplūkojis tās, es brīdi raudāju, un tā nu es nodzīvoju divas dienas un trešajā dienā iegāju pirtī un apmainīju drēbes, un naudas man nebija vairs nenieka.

Te kādu reizi es iegāju tirgū, un pats šaitans bija iečukstējis man padomu paņemt krelles un atdot starpniekam, jo raugi: tā bija tas nolikts.

Un viņš piecēlās un apsēdināja mani blakus mana nama saimniekam, un, nogaidījis, kad tirgū sāksies lielāka dzīvība, viņš paņēma krelles un sāka piedāvāt tās slepus, bez manas ziņas. Un, kad nu krelles bija atzītas par dārgu retumu, es pārdevu tās par 2000 dināru.

Te pēkšņi atnāca starpnieks un sacīja man: «Šīs krelles ir vara viltojums, franku darinājums, un maksa par tām noslīdējusi līdz 1000 dirhemu.» To dzirdējis, es atbildēju viņam: «Jā, mēs kaldinājām tās kādai sievietei, lai par viņu pasmietos. Manai sievai tās krita mantojumā, un mēs gribējām tās pārdot. Ej un saņem 1000 dirhemu.»

To dzirdējis, starpnieks saprata, ka veikals ir bīstams, un viņš aizgāja ar visām krellēm pie tirgus pārziņa un atdeva tās viņam, bet pārzinis aizgāja pie valija un teica tam: «Šīs krelles man nozaga, un mēs esam atraduši zagli, kas ģērbies tirgoņu bērnu drēbēs.»

Un es nepaguvu ne attapties, kad mani apstāja un sagūstīja sargi, un aizveda pie valija, un valijs jautāja man par šīm krellēm, un es teicu tam to pašu, ko teicis biju pārzinim. Te valijs sāka smieties un iesaucās: «Tie nu gan nav patiesības vārdi!» Un es pat nesaģidu, kā man bija norautas jau drēbes un kā mani sāka pērt ar pātagām pa sāniem, un cirtieni dedzināja manu miesu, un es kliedzu: «Es tās nozagu!»

Un klusībā es domāju: «Labāk ir atzīties, ka esmu nozadzis krelles, nekā stāstīt par jaunās meitenes nokaušanu manā mājā! Ja es pateikšu, ka kreļļu īpašniece nokauta manā mājā, viņi nokaus mani.» Un tā nu valijs pierakstīja, ka krelles esmu nozadzis es, un man nocirta roku, un es pakritu nemaņā, bet man iedeva vīnu, un es atžilbu un, savu roku paņēmis, devos mājās.
Un nama saimnieks man sacīja: «Ja tevi piemeklējusi tāda liksta, tad vācies laukā no manas mājas un meklē citu vietu, jo tu esi apvainots zādzībā!» Bet es atbildēju tam: «Ak mans kungs, pacieties divas vai trīs dienas, lai es sameklēju sev mitekli.» — «Labi,» viņš atteica un aizgāja, un mani atstāja, un es paliku raudādams un sacīju: «Kā gan es pārradīšos mājās pie saviem tuviniekiem ar nocirstu roku? Viņi jau nezina, ka es neesmu vainīgs! Varbūt Allahs augstais liks kam notikt!»

Un tā nu es sāku gauži raudāt, un, kad nama saimnieks aizgāja, man uzmācās lielas bēdas, un es noslimoju divas dienas, bet trešajā dienā es ne jutin nejutu, ka atnācis bija nama saimnieks un viņam līdz daži sargi un tirgus pārzinis, un tas apliecināja, ka krelles esmu nozadzis es. Un es izgāju pie viņiem un jautāju: «Kas te noticis?» Bet viņi, neļaudami man attapties, sasēja mani un kaklā uzmeta važu, un sacīja: «Krelles, kas tev bija, aiznesa Damaskas valdniekam, veziram un valijam, un tie nu sacīja, ka šīs krelles pazaudējis pats valdnieks pirms 3 gadiem un krellēm līdzi savu meitu.»

Un, kad nu es biju dzirdējis šos viņu vārdus, man sagura sirds un es iesaucos: «Pagalam ir tava dvēsele, un nav vairs šaubu! Allaha vārdā, es izstāstīšu valdniekam visu, kas mani piemeklējis, un, ja viņš gribēs, viņš mani nokaus, bet, ja gribēs, piedos man.»
Un tā nu mēs aizgājām pie valdnieka, un viņš lika man nostāties savā priekšā, un, mani ieraudzījis, viņš uzlūkoja mani piemiegtām acīm un teica visiem, kas bija pie viņa: «Kādēļ jūs necirtāt viņam roku? Viņš ir nelaimīgs cilvēks, bez vainas, un jūs esat darījuši viņam gauži, roku nocirzdami.»

Šos vārdus dzirdējis, es stiprinājos savā sirdī un mana dvēsele norimās, un es iesaucos: «Pie Allaha zvēru, ak, mans kungs, es neesmu nekāds zaglis! Mani apsūdzēja gan un apvainoja par zagli, un sita pātagām pašā tirgus vidū, un ar varu lika atzīties, un es apmeloju sevi un atzinos, lai gan zadzis neesmu!»

Un valdnieks sacīja: «Tu neesi vainīgs!» Un tad viņš lika apcietināt tirgus pārzini un teica tam: «Atmaksā viņam nocirsto roku, citādi es tevi pakāršu un atņemšu visu tavu naudu!» Tad nu viņš pasauca sargus, un tie sagrāba pārzini, un mēs palikām divi vien ar valdnieku. Tad man noraisīja važas no kakla, un ar valdnieka atļauju atraisīja man rokas, un valdnieks uzlūkoja mani un sacīja: «Ak mans bērns, esi patiess ar mani un stāsti, kā šīs krelles nokļuva pie tevis!»
«Ak mans kungs, es teikšu tev patiesību!» es atsaucos un izstāstīju viņam, kas mani piemeklēja ar pirmo jaunavu un kā viņa atveda man otru un tad greizsirdībā to nokāva, un es stāstīju viņam visu no sākuma līdz galam. To dzirdējis, valdnieks pagrozīja galvu un brīdi raudāja.

Un tad nu viņš pienāca pie manis un sacīja: «Ak, zini, mans bērns, ka vecākā jaunava ir mana meita un es to sargāju ar stipru sardzi, bet, kad viņa bija liela izaugusi, es aizsūtīju to uz Kairu, un tur nu viņa apprecējās ar mana tēvoča dēlu, bet tas nomira, un viņa pārradās pie manis atpakaļ. Un Kairā viņa bija samācījusies visādas nerātnības un netiklības, un tu jau pats esi Ēģiptē bijis un zini, cik palaidnīgas ir Kairas sievietes. Viņām nav gana ar vīriešiem vien, viņas sapārojas viena ar otru un dzer daudz vīna, un dzen sevi postā.

Un tā nu arī mana meita, — tiklīdz no Ēģiptes pārradās, tā iepazinās ar tevi un bija pie tevis četras reizes, un tad viņa atveda tev otru manu meitu, savu jaunāko māsu, jo viņa bija to jau samaitājusi un iemīlinājusi sevī, un tādēļ viņai nebija vairs grūti to pierunāt doties viņai līdzi pie tevis.

Viņas abas ir vienas mātes meitas, un viņas mīlēja viena otru, un, kad nu vecāko māsu piemeklēja tas, kas bija viņu piemeklējis, viņa cēla savu noslēpumu gaismā jaunākajai, un tā nu lūdzās, lai viņu laižot māsai līdzi.

Bet tad nu notika, ka vecākā atpakaļ pārnāca viena, un, kad es jautāju, kur palikusi mazā māsa, es redzēju, ka vecākā to apraud, un slepus viņa izstāstīja savai mātei (bet arī es turpat biju), kas bija noticis un ka viņa nokāvusi savu māsu. Un viņa raudāja vienā raudāšanā un sacīja: «Pie Allaha zvēru, es nerimšu par viņu raudāt līdz nāvei!»

Un tā arī bija. Tad redzi nu, mans bērns, kas notiek pasaulē! Es gribu, lai tu nepretojies tam, ko es teikšu, — es gribu tevi apprecināt ar savu jaunāko meitiņu. Viņa gan nav miesīga māsa tām divām, bet viņa ir šķīsta jaunava, un es neņemšu no tevis pūru, bet nolikšu jums izmaksas, un tu būsi man dēla vietā.» — «Labi,» es teicu, «bet kā gan es varēju to cerēt!» Un valdnieks tūdaļ lika aicināt kadiju un lieciniekus un uzrakstīja manu laulības līgumu, un es iegāju pie viņa meitas.

Bet no tirgus pārziņa viņš manā labā saņēma lielu naudu, un es nu biju valdnieka namā iecelts augstākajā goda vietā...