Šodien un rīt ar trim koncertiem Latvijas Nacionālajā operā savu 30 gadu jubileju atzīmēs grupa «Līvi». Visu šo laiku tās sastāvā nemainīgi bijis basģitārists Jānis Grodums, un kurš gan cits, ja ne viņš – cilvēks, kuram oficiāli pieder «Līvu» zīmols –, vislabāk pastāstīs par gadu gaitā pieredzēto.
Kaut gan Jura Pavītola vadītā grupa, kas bāzējās Liepājas kultūras namā, pastāvēja jau kopš 1972. gada un vēl 1974. gadā pieņēma nosaukumu «Līvi», par īsto grupas dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1976. gads, kad Liepājā tika atvērta Metalurgu kultūras pils, kas ņēma savā aizgādībā «Līvus». Tolaik grupas kodolu veidoja ģitārists un dziedātājs J. Pavītols, ģitārists un dziedātājs Ēriks Ķiģelis un dziedātāja Ingrīda Pavītola, bet kā papildspēki tika uzaicināti bundzinieks Andris Krūziņš, kurš savulaik bija muzicējis Imanta Kalniņa grupā, un basģitārists Jānis Grodums.
Sešstīgu basģitāra
Tolaik viņam bija nieka 18 gadu un Jānis strādāja par mākslinieka palīgu kultūras pilī. Nav jau tā, ka ar mūziku viņam nebūtu bijis nekāda sakara – aiz muguras bija bērnu mūzikas skola un mācības Emīla Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā. Taču, kā stāsta J. Grodums, īstu basģitāru viņš iepriekš faktiski nebija spēlējis – vien uz akustiskās sešstīgu ģitāras izpildījis basa partijas kādā grupiņā.
Iespējams, ka J. Groduma nokļūšanu «Līvos» sekmējušas džemošanas mūzikas skolā – par tām savam brālim Tālim, kurš muzicēja J. Pavītola pirmajā sastāvā, bija atgādinājis. Uldis Marhilēvičs. Tolaik skolas iekšējās ballītēs parasti nospēlējis kāds sastāvs un pēc tam aparatūra atstāta uz skatuves, lai mēģina, kam nav slinkums. «Protams, ka spēlējām roka klasiku, kas nu septiņdesmito gadu sākumā bija – bītli, krīdensi, sleidi. Interesanti, ka «Deep Purple» tolaik arī visi klausījās, taču neviens nemēģināja viņus aiztikt. Laikam jau bija kāda cieņa, varbūt savu lomu nospēlēja arī tas, ka nevarēja panākt īsto skaņu,» stāsta J. Grodums.
Notis no Pavītola
Lai nu kā, bet piedāvājums bija izteikts. «Es Jurim teicu: okei, spēlēt es nemāku, bet, ja tu man rakstīsi notis, esmu gatavs,» šo sarunu atceras Groģis. Puspajokam pusnopietni viņš saka – iespējams, ka J. Pavītolam bijuši kādi merkantili aprēķini, jo Jāņa māte Ausma tolaik bijusi kultūras pils direktore.
Iespaidi par pirmo koncertu gan ir samērā miglaini. «Atceros, ka man kājas trīcēja. Pat neatminos, kur tas koncerts īsti notika, laikam jau Metalurgu kultūras pilī,» saka basģitārists. Arī par to, kā iztērēts pirmais profesionālā mūziķa statusā saņemtais honorārs, neesot ne mazākās skaidrības, taču J. Grodums teic, ka pelnījuši pieklājīgi. «Nevar teikt, ka dzīvojām nabadzīgi – bija pamatalga (par to, ka esi mūziķis), par katru uzstāšanās vakaru maksāja 4,60 rubļu, un uzstāšanos bija daudz. Sākumā visiem maksāja vienādi, bet vēlāk sāka skatīties pēc tarifikāciju skatu rezultātiem, bija piemaksa gadījumā, ja es vēl dziedu. Vienā gabalā es spēlēju blokflautu – par to man atkal piemaksāja. Uz beigām jau mums bija izsists Filharmonijas grupas statuss. Bija mēneši, kad nopelnīju 500–600 rubļu, bet tas bija astoņdesmitajos gados,» viņš atminas.
Neesošā Sarkanā stūrīša vadītājs
Septiņdesmitajos gados grupa spēlējusi tādu pašlaik eksotisku lietu kā dejas – diskotēku jau tolaik vēl nebija. Interesantākā esot bijusi pēdējā daļa, kad kopā ar Ēriku Ķiģeli un Andri Krūziņu (vēlāk Vilni Krieviņu) spēlētas izdomātā valodā dziedamas improvizācijas. «Sarunājam harmoniju un bliežam improvizāciju, bez mazākās jēgas, kas tur sanāks. Gabals bija kādu pusstundu garš, kā mēs teicām, holandiešu valodā. Ko mēs tur darījām, kas to lai zina? Žēl, ka ieraksti nav saglabājušies...» saka mūziķis.
Lieki teikt, ka tajos laikos darba grāmatiņā, kas tagad, protams, jau sen pazudusi, neviens nerakstīja «mūziķis». «Šķiet, ka vienubrīd biju Sarkanā stūrīša vadītājs. Tas jau nekas, ka tāda stūrīša Metalurgu kultūras pilī nemaz nebija,» smejas J. Grodums. Vēl viņš skaitījies trešās kategorijas elektromontieris, turklāt tiešām kaut ko no šīs lietas saprot – vismaz tik daudz, lai mājās televizoru salabotu, atšķirtu fāzes un mācētu apieties ar testeri.
Brīvdomātāja dvēsele
«Līvi» kļuvuši leģendāri ar to, ka atļāvās lietas, kas tolaik citiem pat neienāca prātā, un nav jau brīnums, ka karjeras laikā padomju oficiozi pret grupu attiekušies samērā negatīvi. Vairākas reizes viņus mēģināts piežmiegt, astoņdesmito gadu sākumā Līvi pat kādu laiku skaitījās aizliegti. Jānis sevi viņš definē kā brīvdomātāju, kurš garus matus sācis audzēt jau no kāda 13 gadu vecuma. Kā jau tajos laikos ierasts, viņu dzina arī no klases, trieca pie friziera, sauca vecākus uz skolu. «Tad man tēvs dienasgrāmatā pie piezīmes pierakstīja klāt: «Saskaņots!» Mājās vismaz nekādu pretenziju nebija,» atceras mūziķis. Uz kāzām viņš gan uztaisījis sasona frizūru. «Tas tāpēc, lai izskatītos pieklājīgāk. Bet toties man bija salātzaļš uzvalks,» savu īsto dabu atklāj Groģis.
Lai cik tas dīvaini būtu, jaunībā sava izskata dēļ viņam nekādi konflikti nav sanākuši, ja neskaita tirgus tantuku sašutuma pilnos brēcienus. «Liepājā bija bandīti, bija hulīši, taču viņus neuztrauca, vai tev ir gari mati vai īsi. Vienkārši, ja ieklīdi nepareizajā rajonā...» daudznozīmīgi saka J. Grodums, atminoties, ka Krievijā, kuru «Līvi» apmeklēja astoņdesmitajos gados, gan bijis risks tikt piekautam garo matu dēļ.
Toties viņš reiz septiņdesmito gadu beigās Liepājā piekauts savas profesionālās darbības dēļ – pēc tam, kad pavēlu vakarā nācis no deju spēlēšanas, dabūjis ar kasteti pa deniņiem. «Nogāzos un vēl dzirdēju, ka viens krieviski saka: job*** basgitarist,» atminas J. Grodums un stāsta šā notikuma priekšvēsturi. Izrādās, ka tolaik Liepājā krievi un latvieši cīnījušies, kuram būs lielāka teikšana kultūras pils dejās.
Neilgi pirms tam noticis grandiozs kautiņš, kurā no katras puses piedalījušies kādi 300 cilvēki, lai iegūtu ieročus, pa pusei nojaukts netālu esošais žogs. «Letiņi toreiz vinnēja – pārtrieca krievus pāri tramvaja tiltam uz Vecliepājas pusi,» ar zināmu gandarījumu atceras mūziķis.
Atceras traģēdijas un atdzimšanas
Lūgts atcerēties kādus piecus notikumus, kas visvairāk palikuši atmiņā no «Līvu» laikiem, Jānis kļūst domīgs. «Lai cik tas būtu skumji, ir divas lietas, kas man visspilgtāk palikušas atmiņā un kuras es cenšos neatcerēties – Ērika Ķiģela nāve un autokatastrofa, kurā bojā gāja Dainis Virga un skaņu inženieris Juris Jakovļevs,» viņš saka.
Taču ir arī patīkamākas atmiņas. «Tā ir «Līvu» atdzimšana, kad pēc Ērika nāves uz grupu atnāca Ainars Virga. Vēl atmiņā palicis «Bilžu» koncerts Kongresu namā kopā ar simfonisko orķestri – tas bija 2004. gadā. Kaut gan biju pilnīgi skaidrā, es to gandrīz nemaz neatceros. Knapi noturējos, lai pāris reizes nesāktu birdināt asaras, – tā bija otrā «Līvu» atdzimšana,» viņš saka.
Nevar neatcerēties arī 1986. gadu, kad «Mikrofona» aptaujā pirmo vietu ieguva «Dzimtā valoda». «Nebūtu nekādas pirmās vietas, ja par «Dzimto valodu» nebūtu divreiz vairāk balsu nekā par visām pārējām dziesmām kopā,» saka J. Grodums un atceras, ka vēl īsi pirms ģenerālmēģinājuma nav bijis īsti zināms, vai «Līviem» nonozags godam nopelnīto pirmo vietu un vai viņi vispār uzstāsies noslēguma koncertā. «Toties pēc tam mūs jau vairs nevarēja tā vienkārši piežmiegt,» saka mūziķis.